Iedevu Katei vairākus, dažāda tilpuma traukus, lai laistās un klausās, kā tie piepildās, lai izvērtē, kāpēc dažos nesaiet tik daudz ūdens kā citos, bet pludo viss garām. Lai sajūt dažāda smaguma pakāpes. Tā ūdens ātri izbeidzās un sauciens “bibu mamma vēl ūdeni” tiek sadzirdēts, un process turpinās tik ilgi, kamēr man šķiet, ka nu jau varētu būt pavēsi peļķē stāvot, slapjās drēbēs darbojoties. Bet meitai tādas otršķirīgas domas ne prātā. Man kā mammai galvenais redzēt, ar kādu pētnieces garu viņa to dara…

Citreiz Kate izmēģināja, kā tas ir zīmēt ar ūdeni. Iedevu lielu otu, krāsainu papīru, apakšā paplāte, no kuras viegli noliet sakrājušos ūdeni. Saprazdama, ka tas ir tikai ūdens un nevis krāsas, Kate atļāvās izmēģināt daudz vairāk – gan pašļakstīties ar otu pa gaisu, gan nogaršot otu, gan pamazgāt rokas.

Un tā vien šķiet, ka ūdens periods Katei nebeigsies nekad… Kā gan mamma un citi lielie cilvēki tik vienkāršā lietā kā ūdens nesaskata to sirdsprieku, ko divgadīgs bērns?! Solītajā karstajā vasarā būs jāsadomā ūdens atrakcijas dārzā.

Palīgs trauku mazgāšanā.

Katei negaidīts prieks, kad mamma noliek priekšā bļodu ar ziepjūdeni, lai atmazgātu ar CD marķieri sazīmētās rokas.

Zīmēšana ar ūdeni un tā notestēšana.

Pats interesantākais process.