Jau dažus mēnešu atpakaļ bija doma uzrakstīt par Kates aizrautīgo spēlēšanos ar play dough (Katei tas ir plastilīns). Šodien es vienkārši to nevaru nedarīt…  Vakar vakarā Kate tik darbīgi mīcīja plastilīnu, ka sagaidīja šodienu, aizejot gulēt pēc pusnakts. Lai gan vakar viņai vispār bija uznācis mega – enerģijas vakars, tai skaitā arī liekot ciparu puzli laikā, kad citas dienas viņa jau saldi čuč, tomēr šis pusnakts atgadījums mani pamudināja beidzot uzrakstīt par to, kā tad play dough iedzīvojās mūsmājās.

Pirmo reizi Kate ar šo mīcekli iepazinās ciemojoties pie mūsu krustdēla, kur pamanīju Kates interesi par to. Un kā var nepatikt – rokās taustāms, pamīcāms, klausa un dara, kā liek, turklāt dažādās krāsās. Un pirkstiņus darbināt vajag! Vienīgais mīnus, ko tobrīd redzēju – raibs paklājs. Nolēmām, ka arī mums tādu sensoro materiālu vajag iegādāties, vismaz izmēģināšanai. Nopirkām Rimi vienu maziņu gabalu play dough, un tad mana galva mudžēja no idejām, kā spēlēšanos pārvērst tā, lai nepieļautu, ka tiek “izskaistināts” paklājs arī mūsu mājā. Pēc Montessori principa svarīgi ir radīt atbilstošu darbošanās vietu, kas ir konkrēta attiecīgajai nodarbei. Lai bērnam paņemot rokās attiecīgo mantu, kopā sasaistītos arī vieta, kur ar to darboties. Montessori pedagoģija māca, ka katrai lietai ir sava vieta. Mūsu gadījumā šis princips lieliski darbojas arī citos gadījumos (zīmuļu turētājs, mantas plauktos nevis mantu kastē, grāmatas saliktas plauktā stāvus tā, lai redzami grāmatu vāki, tādējādi radot bērnam pieejamību visām mantām, lai bērns pats izvēlas, ko grib darīt). Bērns pierod pie noteiktas lietu kārtības un, beidzot darboties, sakārto un noliek mantas savā vietā.

Cerēju, ka viss izdosies arī ar šīs mīcāmās masas lietošanu. Piešķīru Katei paplāti kā darba virsmu, kuru starp citu viņa var pārvietot no galda uz kādu citu virsmu, neliekot plastilīnu ārpus paplātes. Tāda kā pārnēsājamā virsma. Pirmajā dienā bija vairāk jāpavaktē, vai gadījumā nav vēlēšanās masu iznēsāt pa visurieni un mētāt zemē. Mani skaidrojumi par plastilīna lietošanu tika ņemti vērā un Kate ātri vien uztvēra, ka tam ir sava vieta. Ja arī nokrīt zemē, tad Kate steidz to pacelt.

Kad pie Kates ciemojas radu bērni un kopīgi darbojas ar play dough, arī viņiem piešķiru kādu virsmu (piem, virtuves dēlīti) un Kate zina, ka arī tā var būt darba vieta. Un jautri, ka nu jau pati Kate māca citus, ka zemē nevar mest Kad nelietojam, masu glabājam saldējuma kastē vai mazākos plastmasas trauciņos.

Veikalā kopumā esam nopirkuši kādus 5 mazos play dough gabaliņus, kuri diemžēl ļoti ātri sacietēja un sāka drupt. Līdz lielo iepakojumu pirkšanai nemaz netikām, jo izlēmu izmēģināt savus spēkus play dough pagatavošanā. Internetā receptes daudz un dažādas. Es vadījos pēc tā, lai masa sastāvētu no tādiem produktiem, kas atrodami mājās un nav jāpērk speciāli priekš mīcekļa pagatavošanas.

Pirmajā reizē gatavoju pēc šīs receptes. Izdevās kā likās ļoti labi. Izmantoju tikai vienu krāsvielu. Katei patika, pie pirkstiem nelipa, gandrīz kā veikalā pirkts, bet vēl labāks, zinot, ka nekas slikts iemaisīts iekšā tur nav. Vairāk kā nedēļu Kate darbojās, līdz sajutu, ka masa paliek ķepīga. Kad nelietoja, uzglabājām noslēgtā traukā, bet ne ledusskapī. Ieliku ledusskapī, cerot ko glābt, bet tiklīdz sāka lietot, atkal viss pielipa pie paplātes un rokām. Bēru klāt arī miltus, bet nekā! Varbūt par maz… Bet citos blogos bju lasījusi, ka play dough kalpo ļoti ilgu laiku. Bet ne man!

Ar to uz kādu laiku mans entuziasms bija zudis un Kate dzīvoja bez sava mīcekļa. Pa to laiku biežāk cepām pīrāgus un uzaicinājums palīdzēt saspaidīt mīklu nebija divreiz jāsaka. Brīžos, kad ieradās radu meitenīte Anna un vaicāja pēc plastilīna, nācās viņu apbēdināt, ka nav. Arī viņai bija iepaticies pie mums kopā ar Kati darboties ar “plastilīnu”, jo mājās vairāk neesot.

Nolēmu vēl pamēģināt pagatavot, jau pēc citas receptes, ko atradu šeit Līgas blogā. Pēc viņas apraksta likās cerīgs iznākums, turklāt pavisam vienkārši un bez vārīšanas.

Un šim play dough patiešām ir krietni ilgāks mūžs – gandrīz 2 mēneši pagājuši, kopš to pirmoreiz pagatavoju un ledusskapī vēl stāv masa no tās reizes. Esmu papildinājusi krājumus ar citas krāsas masu. No ledusskapja izņemot, tas gan ir mazliet, ķepīgs, bet pavisam nedaudz miltu piebēršana palīdz un siltumā tas atkal ideāli dara savas funkcijas – Kate mīca rokās, klapē pret paplātes virsmu, spaida un veido bumbas, pankūkas, griež ar nazi, sprauž uzkodu kociņus, veido piparkūku formiņu nospiedumus. Atklāju – ja pa nakti nelieku aukstumā, no rīta uzreiz ideāls lietošanai.

Cik labi, ka “plastilīns” nav jāpērk veikalā, jo tik bieži lietojot, kā Kate to dara, mums nāktos krietni patērēties, zinot, ka tiem nav pārāk ilgs kalpošanas laiks. Šobrīd Katei (2 g. 6 mēn.) play dough un kinētiskās smiltis (video priekšstatam) ir iekštelpu aktivitāšu topa augšgalā!

Šeit interesantas play dough receptes.