All posts by solvita

09 May

Kates sajūsma par pirkstiņkrāsām

2 g. 1 mēn. – dažas nedēļas pēc tam, kad Kate bija izmēģinājusi zīmēšanu ar ogām, tapa pirmais Kates mākslas darbs ar pirkstiņkrāsām. Nododot to kritiķu vērtējumam (mammas un tēta draugiem), Kate plūca atzinības laurus un pirmo reiz izskanēja vārds “māksliniece”. :)

Sirdsbalss aicinājums, jo neviens Kati uz to nemudina. Atlika vienu reizi parādīt, kas tās tādas ir, un tagad viņa pati ik pa laikam aizstaigā līdz savam darba piederumu plauktiņam, izliek uz galda otu, saldējuma kociņu, krāsu bundžiņas (kuras mamma katru reizi piepilda ar nelielu daudzumu krāsas, lai tas process neievilktos pusdienas garumā) un skandina “bibu zīmēt netīrām rūkām”. Ja nekas cits dienas plānā nav ieplānots, virtuvē iekārtojam darba vietu, atnesot galdiņu, to pārklājot ar vaskadrānu, apliekam priekšautiņu, un Kates mākslas galerija ir atvērta. Meita izbauda krāsas esamību uz pirkstiem, rokas saberzē, pamuļļā, bieži atkārto “Katei netīras rūkas”. Tādā labsajūtā! Viņa priecājas par zīmējumu tapšanas procesu vairāk kā par pašu rezultātu, kaut gan arī par tiem viņa lepni ciemiņiem izrādās. Vienā reizē Kate sazīmē 5-6 lapas, katram zīmējumam veltot daudz laika, galu galā viss aizraujošais process ilgst 1,5 – 2 stundas, kas ir pilnībā Kates radošuma izpausmes laiks, jo mamma neiejaucas. Mans vienīgais devums ir lapu nomaiņa, par ko es šad tad atgādinu. Zīmēšanas procesā Kate šad tad izmanto saldējuma kociņu aplīšu vilkšanai, krāsu trauciņu vāciņus nospiedumu veidošanai.

Kad krāsas iztukšotas, seko nākošais Kates prieks – piederumu mazgāšana, kas arī ilgst aptuveni pusstundu. Par ūdens izbaudīšanu rakstīju jau šeit. Tad seko pierunāšana mazgāšanos beigt, bet pēc vairākiem atgādinājumiem bieži tas viss tomēr beidzas ar raudāšanu, kas ir VIENĪGAIS bēdīgais posms visā procesā. Tas, ka man nākas pēc tam visu satīrīt, nomazgāt vairs jau neliekas tik traki.

Esmu secinājusi, ka pirkstiņkrāsas ir brīnišķīgs bērna izpausmes veids. Veicina gan bērna radošumu, gan attīsta sajūtu pasauli, ko es sapratu pēc Kates prieka izpausmēm, iegrābjoties krāsā un ar rokām to izjūtot, kā arī radot dažādās skaņas, mīcot krāsu rokās. Par sajūtu svarīgumu šajā vecuma posmā liecina arī tas, ka otu Kate izmanto salīdzinoši maz, vairāk darbojas ar pirkstiņiem. Un kas galvenais, zīmējumi priecēs acis vēl ilgu laiku! Turklāt tās ir parocīgas tādā ziņā, ka ir viegli nomazgājamas. Es gan neieteiktu pirkt SES creative pirkstiņkrāsas, jo tās nomazgāt nav iespējams ne ar ziepēm, ne pamatīgu berzēšanu.

Kates zīmējumi pašlaik mums ir iecienīta dāvana citiem, dodoties ciemos. Esam sadāvinājuši Kates darbiņus omēm, Kates krustvecākiem, draugiem. Un visiem prieks!

07 May

Ūdens izpēte

Ūdens šķiet aizrauj visus bērnus. Arī Kate vannoties varētu stundām, un katrreiz meklējam veidu, kā mazgāšanās procesu beigt bez raudāšanas (uzmanības novēršana ar kādu citu nodarbes piesolīšanu, vakariņu ēšanu, ar to, ka jāatstāj ūdens arī citiem, vienbrīd labi nostrādāja vārdiņš “gaidīs”, ar domu, ka ūdens nekur nepazudīs, un drīz atkal Kate varēs mazgāties). Bet periodā 2 g. 2 mēn. Katei ūdens izziņas process ieslēdzās ļoti izteikti – ne tikai vannā, bet arī pie galda un izdzirdot ūdens skaņu vispār. Pie galda tas izpaudās tā, ka ļoti kārojās savu ūdens (tējas) krūzi neizdzert pa tukšo, bet pietaupīt arī eksperimentiem – ieliet krūzes saturu bļodā vai citā traukā uz galda. Arī trauki tika mazgāti ļoooti ilgi. Sapratu, jādod bērnam iespēja iepazīt laistīšanās procesu, jo arī šādi bērns apgūst svarīgas dzīves pamatlietas, gūst pieredzi (arī ar slapjām kājām un pludojošu virtuvi). Tā nav tikai izklaide!

Iedevu Katei vairākus, dažāda tilpuma traukus, lai laistās un klausās, kā tie piepildās, lai izvērtē, kāpēc dažos nesaiet tik daudz ūdens kā citos, bet pludo viss garām. Lai sajūt dažāda smaguma pakāpes. Tā ūdens ātri izbeidzās un sauciens “bibu mamma vēl ūdeni” tiek sadzirdēts, un process turpinās tik ilgi, kamēr man šķiet, ka nu jau varētu būt pavēsi peļķē stāvot, slapjās drēbēs darbojoties. Bet meitai tādas otršķirīgas domas ne prātā. Man kā mammai galvenais redzēt, ar kādu pētnieces garu viņa to dara…

Citreiz Kate izmēģināja, kā tas ir zīmēt ar ūdeni. Iedevu lielu otu, krāsainu papīru, apakšā paplāte, no kuras viegli noliet sakrājušos ūdeni. Saprazdama, ka tas ir tikai ūdens un nevis krāsas, Kate atļāvās izmēģināt daudz vairāk – gan pašļakstīties ar otu pa gaisu, gan nogaršot otu, gan pamazgāt rokas.

Un tā vien šķiet, ka ūdens periods Katei nebeigsies nekad… Kā gan mamma un citi lielie cilvēki tik vienkāršā lietā kā ūdens nesaskata to sirdsprieku, ko divgadīgs bērns?! Solītajā karstajā vasarā būs jāsadomā ūdens atrakcijas dārzā.

 

Palīgs trauku mazgāšanā.

Palīgs trauku mazgāšanā.

Katei negaidīts prieks, kad mamma noliek priekšā bļodu ar ziepjūdeni, lai atmazgātu ar flomasteru sazīmētās rokas.

Katei negaidīts prieks, kad mamma noliek priekšā bļodu ar ziepjūdeni, lai atmazgātu ar CD marķieri sazīmētās rokas.

Zīmēšana ar ūdeni un tā notestēšana.

Zīmēšana ar ūdeni un tā notestēšana.

Pats interesantākais process.

Pats interesantākais process.

07 May

Krāsu apgūšana caur spēlēm

Pēc Kates 2. jubilejas pieņēmu, ka pienācis laiks meitai apgūt krāsas tā pa nopietno. Iepriekš ikdienas sarunās pieminēju apģērba, mantu, ēdiena krāsas, bet šoreiz gribējās to visu pavērst tā, lai viņa nodemonstrē, cik labi viņa atpazīst krāsas. Arī runāšana tajā vecumā jau labāk padevās un pie reizes varētu apgūt jaunus vārdiņus. Krāsu apguves periodā mēs krāsu tēmu iepinām jebkurā ikdienas procesā, tomēr 4 zemāk minētie izrādījās Kates visiecienītākie veidi:

  1. No kartona un krāsainā aplikāciju papīra sataisīju krāsu aplīšus (sarkans, zils, zaļš, dzeltens), katru pa diviem. Pa vienai krāsai noliku priekšā un vairākas reizes atkārtoju, kas tā pa krāsu. Lūdzu sameklēt otru tādas pašas krāsas aplīti. Kad šo darbību bija ļoti veikli apguvusi, mēģināju panākt, lai viņa pati pasaka krāsu. Lai spēli padarītu interesantāku, apgriezām visus aplīšus otrādi un bija jāatrod otra tāda pati krāsa. Ņēmām pulkā arī krāsainos koka klucīšus un likām virsū uz attiecīgās krāsas aplīšiem.
  2. Ejot pa ielu, reiz uzjautāju, kādā krāsā ir mašīna, kas brauc. Vēl joprojām Katei tā ir interesanta nodarbe – pētīt, kādā krāsā mašīnas. Ejam pastaigā, un viņa tik sauc krāsas. Pie Salaspils dzelzceļa pārbrauktuves meitai izklaide garantēta… :) Interesanti, ka no sākuma piefiksēja visas zilās mašīnas, vēlāk arī sarkanās, baltās, tagad atšķir arī pelēko no baltās.
  3. Kates Top 1, bērnam saistošs un pavisam viegli realizējams krāsu apgūšanas veids – aplikācijas papīri un maisiņš ar dažādu krāsu priekšmetiem. Kate šo dēvē par “krāsu spēli”. Saliku necaurredzamā maisā priekšmetus, uz zemes noliku pieejamo krāsu aplikācijas papīrus. Uzdevums no maisiņa izņemto priekšmetu uzlikt uz attiecīgās krāsas papīra. Katei ļoti patika šī spēle, kad to uzsākām (2 g. 2 mēn.). Bērns līdzdarbojas un iespēja izvērtēt krāsu atbilstību arī tad, ja gadās apjukums – Kate šādos brīžos (piem,. melnu zeķi uzliek uz zila papīra) labi saskatīja, ka krāsas īsti neiet kopā, pateica “neder” un meklēja citu variantu. Turklāt interesants bija arī priekšmetu izvilkšanas no maisa process…
  4. Kates interesi par krāsām novēroju arī piedāvājot Katei salikt zīmuļus attiecīgās krāsas trauciņā. Pacietīgi darbojoties, daudzreiz zīmuļi tika izņemti ārā/salikti iekšā manis gatavotajos zīmuļu turētājos. Par to vairāk lasīt šeit.
Kate izvērtē krāsu atbilstību.

Kate izvērtē krāsu atbilstību.

Kates krāsu spēles gala rezultāts.

Kates krāsu spēles gala rezultāts.

30 Apr

Naudas periods

Reiz sen senos laikos, mēnesi pirms savas 2. dzimšanas dienas, Kate mājās pamanīja skaistu, puķainu ruksi un nodomāja, ka vajadzētu ar to tuvāk sapazīties. Mamma ļāva, turklāt, Katei par lielu izbrīnu, tas nebija vienkāršs ruksis – tā bija naudas krājkasīte. Un tas vispār bija kaut kas aizraujošs, izpētes vērts, darbietilpīgs process. Un tā mūsmājās sākās rukša periods, kas ļoti izteikti ilga aptuveni 2 nedēļas. Arī vēlāk ik pa laikam actiņas iemirdzējās, ieraugot ruksi.

Galvenās darbības – iztukšot un piepildīt ruksi, tomēr procesā ietilpa vairākas citas darbības, ko Kate pati izdomāja. Tas lielais prieks bija nevis rezultātā, bet pašā naudiņas apčamdīšanas būtībā. Bija reizes, kad santīmi (ne velti rakstīju sen senos laikos :) ) tika paņemti saujā un pacelti gaisā, atlaisti vaļā un Kate izbaudīja naudas skaņu. Sākumā pēc mammas apskaidrotās pamācības, Kate pacietīgi pa vienai naudiņai lika krājkasītē, vēlāk attapās, ka veiklāk sanāk, ja saujā paņem vairākas naudiņas, tad vairāk noskan un iespējams vairāk ieripo iekšā. Vēl vēlāk atklāja, ka ruksim ir arī lielāks caurums, noslēpts vēdera apakšā, atliek noņemt vāciņu un tad gan ātri piepildās rukša puncis… Izpētes vērtas bija arī pašas monētas – cita spīdīgāka, cita lielāka, cita mazāka, ar dažādiem zīmējumiem, turklāt Kate ļoti labi orientējās naudas lietās, tik viegli Kati nevarētu apšmaukt – labi bija iegaumējusi naudu, zināja, ka kaut kā nedaudz pietrūkst, ja kāds latiņš aizripojis tālāk. Laba nodarbe pirkstiņu vingrināšanai, prasa arī koncentrēšanos uz vienu darbību, kas Katei ilga vairāk kā stundu un vairākas reizes dienā.

Kopš tā laika nauda Katei nav sveša, arī uz veikalu ejot, savā somā šad tad iemet kādu savu naudiņu, zinot, ka veikalā pārdevējai to samaksāsim par produktiem. Tas bija laiks, kad tuvojās Eiro ieviešana. Vīram bija skaidrs, kāpēc bērns dienām skaita un skaita to naudiņu atkal un atkal – tak jāsaskaita iekrājumi un jāpārrēķina, cik tas būs Eiro. Man atlika pie sevis tik nosmaidīt – mjā, baņķiera meita! :)

Atliek tik piebilst, ka tas bija arī periods, kad Kate vēl šo to mēdza notestēt ar muti. Sākumā pieskatīju un skaidroju, ka nauda nav ēdama, dažreiz viņa speciāli, lai pievērstu manu uzmanību, atnāca pie manis ar muti aizvērtu smīnā. Noteicu, ka tad jau Kate atstās ruksi ar tukšu punci, būs skumīgi, un tas nostrādāja, lai naudu noliktu vietā. Es ļauju un uzticos bērnam spēlēties arī ar sīkām lietiņā, ieskaitot naudu, bet no sākuma parūpējos, lai tas viss notiktu atklāti, bez bailēm, ka mamma sarās vai noņems. Iemācu viņai vismaz atnākt pie manis un parādīt, ja iebāž ko mutē – uzrīkoju minēšanas spēli, kas gan Katei varētu būt mutē, un tad viņa nemūk pa gabalu un klusībā nenorij visu, ko pagadās. Vismaz izteiktākajā mutē bāšanas periodā līdz 2 gadi iztikām bez nevienas reizes, kad būtu kas norīts, kaut gan Kate ļoti izteikti visu notestēja ar muti.

Ar draudziņu ruksi darbībā!

Ar draudziņu ruksi darbībā!

24 Apr

Uzlīmes un manas pārdomas par 2gadnieka varēšanu

Pirmo reizi Katei piedāvāju uzlīmes 2 g. 4 mēn. vecumā, kaut gan nospriedu, ka arī ātrāk viņai būtu tas tīri labi paticis. Pēdējā laikā bieži esmu nonākusi pie secinājuma, ka daudzas nodarbes, kuras es piedāvāju pati pēc savām domām viņai atbilstošā vecumā, patiesībā viņa būtu pratusi izdarīt jau vismaz pāris mēnešus agrāk. Šo faktu es zināju jau iepriekš un šķita, ka ļauju Katei visādi izpausties, piedāvājot daudz iespēju, bet nu pati esmu nonākusi pie atskārsmes – izrādās bērns spēj izdarīt daudz vairāk, nekā mēs domājam. Tajā brīdī, kad bērnam atļaujies piedāvāt ko tādu, kas viņam vēl nav pa spēkam (tavuprāt), tā atliek nopriecāties, cik tavs bērns ir gudrs un visu varošs, jo viņam tas izdodas ar aizrautības prieku acīs.

Tāpat bija ar uzlīmēm, kuras mūsmājās glabājās jau ilgu laiku, bet doma tās piedāvāt Katei vienmēr kaut kā apstājās pie maniem izvērtējumiem, vai tad viņa pratīs tās aizķert un noplēst un galvenais – vai nesāks līmēt pa visu māju…

Labu laiku atpakaļ citam mērķim paredzētu no kartona izgriezu sirdi; bez pielietojuma palikusī sirds lieliski noderēja kā platforma, uz kuras Katei līmēt uzlīmes. Svarīgi ir parādīt vietu, kur ar attiecīgo mantu drīkst darboties, līdz ar to mums nav nekāda satraukuma, ka Kate varētu aplīmēt sienas, mēbeles utt. Viņai ir konkrēta vieta (kartona sirds), kur visas uzlīmes kopā. Nostrādā arī fakts, ka viņa nekad nav redzējusi, ka aplīmēt var arī ko citu (ja nu vienīgi omei aplīmēja Lieldienu olu ar paskaidrojumiem, kāpēc tā darām).

Tā vien šķiet, kopš 2 gadu jubilejas Kate ļoti strauji ir attīstījusies, pilnveidojusi savas spējas, tik daudz ko viņa var izdarīt! Pati! Spēj tik viņai dod izpausties darbiņos, aktivitātēs un runāšanā :) Pēdējā laikā bieži ar Edgaru sanāk sasmieties par kādu Kates aspratību vai pieaugušam cilvēkam raksturīgu izdarību, gan mācot mūs, gan sarunās ar Leduci, kad lūdz piedošanu, ja aizrādām, ka tas varētu suņukam nepatikt, kā arī patstāvības demonstrēšanā, kas šobrīd Katei ļoti raksturīgi.

Viss atkarīgs no bērna tempa apgūt jaunas lietas un personības temperamenta – ir ne pārāk pacietīgi bērni un ir pacietīgāki bērni, kuri arī sarežģītākos uzdevumos centīsies vairāk iedziļināties. Kate mums ir ļoti pacietīga un apdomīga meitene, bet arī viņa parāda, ko viņa attiecīgajā periodā grib darīt un ko nē. Pat ja viņa prastu jau savērt šņores kurpēs, viņa pagaidām šajā darbiņā nav ieinteresēta, no tā atsakās. Ir mēģinājusi, nesanāk un atliek pagaidīt, kad pašai būs vēlēšanās to darīt. Jāmācās izprast SAVA bērna temps nevis skatīties, ko citi spēj! Vecāku ziņā ir dot iespējas. Un šis nav pamudinājums uz visatļautību… Par patstāvības ieaudzināšanu man raksts vēl padomā.

Turpinot par manu jaunatklājumu – bērns māk līmēt uzlīmes – kopš pirmās uzlīmes ar KOGO lācīti nedēļas laikā Kate tā pamatīgi aplīmēja sirdi no abām pusēm ar Rimi sapirktām uzlīmēm (katru dienu vismaz divi iepakojumi). Darbs turpinās un jāsāk domāt par jauna kartona izgriezumu. Labs trenniņš pirkstiņiem gan atrast stūrīti, aiz kā noplēst uzlīmi, gan koordinācijai – uzlīmēt tur, kur iecerēts. Arī valodiņa raisās, stāstot savu redzējumu, un kas par fantāzijas lidojumu bērnam tas ir – pašam radīt savu mākslas darbu!

 

Pirmās uzlimes

Pirmās uzlīmes

 

Nedēļu vēlāk Kate atrāda pusi no padarītā (otra puse - otrā sirds pusē).

Nedēļu vēlāk Kate atrāda pusi no padarītā (otra puse – otrā sirds pusē).

21 Apr

Apavu un kāju tēma

Aizsākums

Sākšu ar to, ka šobrīd (2 gadi 5 mēneši) Katei ir problēmas ar stāju un kāju rotāciju (zemāk tekstā), tomēr mani uzskati laika gaitā nav nemaz mainījušies… kādi tie bija pirms Kates piedzimšanas, tādi tie ir vēl joprojām, kad problēmas laika gaitā tomēr ir atklātas, neskatoties uz regulārām ģimenes ārsta vizītēm, vairākkārtējiem ārstnieciskās vingrošanas/masāžas kursiem, D vitamīna lietošanu.

Mans viedoklis un nostāja par visu šo tēmu aizsākās vēl pirms Kates piedzimšanas, apmeklējot Klaudijas Hēlas lekcijas par bērna attīstību. Par to, cik zinoša, citādi un progresējoši domājoša un pieredzējusi salīdzinājumā ar daudziem citiem bērnu ārstiem ir Klaudija, biju lasījusi arī agrāk, bet toreiz tā bija pirmā satikšanās dzīvē, kas ir ielikusi daudzus pamatus manos uzskatos par bērna audzināšanu, attīstību, vajadzībām un galvenais arī to, kas bērnam nemaz nav vajadzīgs.

Kopā ar vīru gājām uz lekcijām un tur iegūtās zināšanas un atziņas mums ļoti bieži ir palīdzējušas izprast un pieņemt Kates vajadzības, viņas attīstības īpatnības. Pieņemt to, ka katrs bērns ir indivīds, katram bērnam ir savs attīstības temps un cik nevajadzīgi “lipīgi” ir pārdzīvot, ka kaimiņu bērns jau veļas/sēž/rāpo/staigā, bet mans nē. Un es par to ĻOTI pārliecinājos un izjutu savā pieredzē, jo spiediens par bērna nestaigāšanu nāca no daudzām pusēm tik ļoti, ka dažbrīd jau man patiešām šķita, ka ar manu bērnu nav kas kārtībā, ja jau visiem tas liekas tik abnormāli. Un tomēr man gribējās uzticēties savai pārliecībai, nojautai, ka bērns PATS vislabāk izjutīs to brīdi, kad vajadzēs celties kājās un iet. Tas ir tas, ko arī Klaudija “sludina” – bērns pats pats pats! Un pats izdarīs vislabāk un viņam vispareizākajā brīdī. Protams, ja vien tiešām nav novērojami attīstības traucējumi, kas būtu uzreiz jāpamana pediatram, fizioterapeitam.

Spriežot pēc Kates temperamenta un secinot, kāda viņa ir tagad (gandrīz gadu pēc staigāšanas uzsākšanas), es vēl vairāk saprotu, kāpēc viņa staigāt sāka tikai 1 g.7 mēn. vecumā. Viņa pēc dabas ir ļoti piesardzīga meitene, vispirms visu kārtīgi klusībā nopētīs, vienu darbību veic neiedomājami daudz reizes, lai no tā izdarītu kādus secinājumus, pārliecinātos par drošību. Protams, ja kāds viņu pieturētu, staidzinātu, viņa “staigātu”, bet ne PATI. Tik ļoti svarīgi bērnam pašam saprast, kā ir jāstaigā, kas jāņem vērā, sperot soļus; jāmāk izjust līdzsvars, jāmāk piezemēties krītot un to var iemācīties tikai tad, ja kāds cits viņu nepietur, neatbalsta ne ceļoties stāvus, ne iešanas procesā, ne krītot. Un tad tālāk jau atkal var runāt par mātes/tēva/vecvecāku paļāvību paša bērna spējām – to cik ļoti mēs uzticāmies/neuzticāmies bērniem. Jo bieži vien vēloties bērnam palīdzēt, mēs izdarām pretējo. Nemaz nerunājot par mūsu-vecāku iegribām, lai bērns sāktu ātrāk staigāt, ieliekot viņu staigulī… Vecāki to grib, ne jau bērns! Kas gan viņam cits atliek kā kaut kādā veidā kustēties uz priekšu, ja ir iespundēts tādā krātiņā.

Zīmīgi, ka arī vieta, kur notika šīs Klaudijas lekcijas joprojām, mūsu ģimenē bieži tiek pieminēta. Tas ir Muki veikaliņš, un šī veikaliņa saimnieces blogā ne reizi vien esmu smēlusies iedrošinājumu noticēt sev un savām sajūtām. Esmu atradusi līdzgaitnieku domās, kas skaļi runā un pievērš vecāku uzmanību bērnu kāju veselībai un dabīgai attīstībai, par ko mums pamatus ielika Klaudija Hēla. Muki.lv blogā vairākkārt rakstīts par pirmo apavu izvēli, par uzpūsto burbuli saistībā ar to, ka visiem bērniem noteikti vajag vilkt apavus ar supinatoru un augsto kapīti. Interesanti palasīt par kurpju industrijas nozīmi cilvēces “labā”: raksts latviešu valodā un plašs raksts angļu valodā.

Var jau būt, ka es šiem uzskatiem esmu tik ļoti pieķērusies, tāpēc, ka pati esmu riktīgs dabas bērns un uzskatu –  jo tuvāk dabai, jo, labāk cilvēkam. Daba pati visu iekārtojusi, kā cilvēkam vispareizāk eksistēt. Vai tas arī ir iespējams mūsdienu civilizācijā, tas atkal liek aizdomāties par citiem eksistenciāliem jautājumiem…

 Kate staigā uz ceļgaliem!

Kate pirmoreiz apsēdās 8 mēnešu vecumā. Pārsvarā labpatikās sēdēt W pozā. To, ka ir arī tāda poza un ka tas nav ilgstoši ieteicams, uzzināju tikai vēlāk, kad viņai šī poza jau bija kļuvusi par ļoti iemīļotu rotaļājoties uz grīdas. Panākt, lai tomēr apsēžas citādāk, bija ļoti grūti, jo aizrādījumu viņa neņēma vērā, un tad, kad paši apsēdinājām ar kājām uz priekšu vai jogas pozā, varēja redzēt, ka viņai tā nav ērti. Mazu brīdi tā varēja pasēdēt, un tad sāka gāzelēties. Turklāt rotaļājoties tak bērns nesēž mierā ilgstoši. Ļoti ātri tam sekoja rāpošana. Stutēties kājiņās sāka 12. mēnesī, kad par balstu kalpoja gan mēbeles, gan Leduce, kura ļoti pacietīgi šim posmam pakļāvās. Gāja laiks un visi sāka gaidīt, kad tad Kate spers pirmos soļus. Daži patiešām gaidīja, daži tomēr nebija tik pacietīgi, lai sagaidītu, kad viņa PATI izlems spert pirmo soli. Piepalīdzēšana, parādīšana, ka ir foršāk uz pasauli raudzīties no vertikāla stāvokļa, IESPĒJAMS, ir tas iemesls, kāpēc pēkšņi Kate sāka “staigāt” uz ceļgaliem. Rāpošanas pozu nomainīja uz pozu, kad ķermeņa augšdaļa ir pacelta vertikāli, rokas nav pie zemes, bet ceļgali turpina šļūkt pa zemi. Tā tas turpinājās vairākus mēnešus, nolēmu Kati atrādīt Klaudijai Hēlai, lai man sirds mierīga. Katei tobrīd bija 1 gads 4 mēneši. Jau iepriekš e-pastā saņēmu viņas atbildi:

“Tas ir ļoti labs veids kā var pārvietoties un tas noteikti netraumē muguru. Ja tas traumēt ceļus tad diez vai jūsu meitiņa sev tīšām tā darītu pāri. Un tas ka viņa ceļās un staiga gar mebelēm taču ir fantastiski. Savā tempā viņa lenā garā sāks pate staigāt un viss ir ok. Vai meita tikai sēž W-sēdē? Jo ja tikai, tad jakoriģē, bet ja vel savādāk, tad atkal vis ok. Jāskatās,ka viņa ratos var sēdēt ar kājām uz leju un pedas balstās uz paliknīša. Tapat ēšanas krēslā.”

Vizītē pie Klaudijas saņēmu apstiprinājumu, ka ar Kates pēdiņām, attīstību viss esot labi. Esot jāgaida. Turklāt vairākkārt esam veduši Kati uz vingrošanām/masāžām pie fizioterapeita, regulāras neirologa apskates, viss līdz šim neliecināja par neko ārkārtēju, vienīgā problēma kopš dzimšanas bija ķermeņa asimetrija. Uzstājīgi neļāvu nevienam viņu staidzināt, pamatojoties uz to, ka viņai pašai ir jāsajūt tam gatavība – vai nu fiziska vai psiholoģiska. Iespējams, viņas mugurkauls, kāju muskuļi, līdzsvars vēl tam nebija gatavi, bet domās bērnam tik ļoti gribējās būt vertikāli… bet varbūt viņai bija vienkārši bail… Kāds iemesls tam noteikti bija. Jebkurā gadījumā bērns pats zinās, kad ir tam gatavs. Līdzsvaru mēs neveicinām, ļaujot pieķerties stabilai rokai vai pirkstam. Vīramāte, iespējams, to atceras kā briesmīgu periodu, kad diskusijas par to vien grozījās. Labi, ka vīrs bija manā pusē :)

Piebildīšu, ka apavus visu šo laiku mājās Katei arī neļāvu vilkt. Plika kāja vai zeķītēs. Dodoties ārpus mājas ratos, ja bija nepieciešamība, vilkām šāda tipa kurpītes/ čībiņas. Tās mums arī noderēja, kad viņa ārā pārvietojās savā pozā uz ceļgaliem, lai nenoberztu pirkstiņus pret bruģi.

Kate sāka staigāt 1 g. 7. mēnešu vecumā, kas izrādās nav nemaz ārkārtēja situācija. Kā stāstīja Klaudija, ja pēc 2 gadu vecuma nesāk (precīzu laiku neatceros), tad būtu jāsāk domāt, kāpēc tā, bet šis viss bija normas robežās, jo nebija nekādu pamatotu aizdomu, ka viņa varētu nestaigāt. Viņai bija nepieciešams vairāk laika kā citiem bērniem. Un tā arī notika… Tas sākās ar to, ka arvien biežāk Kate veica īsas distances no viena krēsla līdz otram (kaut viens solis, tomēr patstāvīgs) un drošības pēc mēbeļu tuvumā. Drosme, gatavība nostiprinājās un viena dienā prasme bija rokā. Staigāšana gan bija pastīva, lēna, bet ar laiku ar vien drošāk un drošāk. Kopš Kate sāka staigāt, ratus vairs neizmantojām. Kaut nelielas distances un ar paprasīšanos opā, tomēr pēc iespējas vairāk kustināja kājiņas.

Diagnoze Femoral antetorsion (cik svarīgi labs ortopēds)

Apmēram pusgadu pēc staigāšanas uzsākšanas ievērojām, ka Kate labās kājas pēdiņu vairāk liek uz iekšu. Ne visu pēdas daļu, bet pirkstus pagriež vairāk uz kreisās kājas pusi. Turklāt acīmredzami veidojās X kājiņas. Tā kā gan man, gan Edgaram bērnībā bijušas X kājas, tad to “norakstījām” uz iedzimtību. Bet par pēdas griešanu gan sāku uztraukties. Šķita, ka viņai arī grūti paskriet, kājas ķeras. Pēc ģimenes ārstes apgalvojuma, ka viņa pie ortopēda var nosūtīt bērnu tikai no 3 gadu vecuma (tā kā neesot nekas ārkārtējs), tad savam sirdsmieram pati sāku meklēt bērnu ortopēdu, kurš nebūtu tāds kā vairums ortopēdu, kas katram, kas pie viņa atnācis, liek iegādāties apavus ar supinatoru un kapīti… Tādu ārstu par laimi (kā pierādījumu Latvijā esošajai tendencei) man nācās iepazīt pavisam nejauši, aizbraucot līdzi krustdēlam uz konsultāciju un pie reizes atrādot Kati. Pēc konsultācijas gan es, gan krustdēla tēvs tikām ievesti blakus esošajā veikaliņā pie speciālo apavu plauktiem… Izvēlieties! Pat bez specifiskiem mērījumiem Katei! Pat ja nepieciešami ortopēdiskie apavi, tad katram tie būs savi, ar tieši konkrētajam cilvēkam paredzētām vajadzībām. Jau turp braucot, nojautu, ka tas mūs sagaida. Jo tā taču Latvijā lielākoties ortopēdi darot!!! Mani tas nepavisam nepārsteidza.. Pēc visa, ko biju lasījusi, izzinājusi ārvalstu medicīniskajos rakstos, man tas viss likās tik pavirši un tik vispārīga pieeja problēmai. Pacienti pirms mums un pēc mums arī pabija veikaliņā. Jutos bēdīga, jo necerēju, ka Latvijā sastapšu līdzīgi domājošu ortopēdu. Meklēju tādu, kurš atbalstītu manus uzskatus par kāju dabīgo attīstību un ortopēdisko kurpju nepieciešamību TIKAI tad, kad tas TIEŠĀM vajadzīgs.

Pēc izlasītā rakstiņa pieminētajā muki.lv blogā cerēju tikt pie bērnu ortopēda Ģirta Salmiņa. BKUS rindas garu garās, bet man nemiers, vai esmu līdz šim rīkojusies pareizi, dzīvojot ar saviem kā citiem liekas “apsēstajiem” uzskatiem par lieku neiejaukšanos savas meitas attīstībā, vai tomēr esmu vilkusi pareizos apavus, vai neesmu nodarījusi ko ļaunu, vēloties panāk tikai to labāko savam bērnam… Turklāt arī man mazai bija problēmas ar kājām (gūžām), ja nu iedzimts. Vēlējos ātrāk tikt pie ārsta. Ja nu viņš pasaka, ka ortopēdiskie apavi nepieciešami, tad es viņam ticētu, jo pēc lasītajām intervijām viņa uzskati uzrunāja mani visvairāk. Atradu informāciju, ka Dr. Salmiņš stradā privātpraksē Ortomed. Zvans un jau pēc dažām dienām tikām pie ārsta. Samaksājām 20 Eiro, bet tas bija tā vērts. No vienas puses jutos atvieglota emocionālā ziņā – ilgi krājusies spriedze saistībā ar nestaigāšanu, kāju griešanu bija likvidēta. Vēl vairāk – ārsts teica, lai es sev pilnīgi neko nepārmetot, ka es darot visu pareizi, lai neklausoties citus! No otras puses: bija slēdziens, ka tomēr nav viss tik labi, kā gribētos.

Slēdziens: Femoral antetorsion. Pēdu griešana uz iekšu. Kaut gan mūsu gadījumā vaina nav pēdās, bet gan gūžā. Gūža atrodas nepareizā leņķī, tāpēc griežas visa kāja. Tomēr ārsts teica, ka tas viss ar laiku mainās. Bērni aug un leņķis mainās. Tādēļ nekādi apavi nevarētu ietekmēt gūžas stāvokli. Apavi ietekmē pēdu. Ja ir problēma tieši pēdā, tad katrs gadījums jāizvērtē. Vēl viņš skaidroja, ka velkot apavus ar supinatoriem kājai tiek nodarīts tieši pretējs efekts – muskuļi nevis nostiprinās, bet atrofējas, jo supinators veic visu darbu kājas vietā. Pat ja dažreiz vecākiem izskatoties, ka uzvelkot stingros apavus bērns kājas liek taisnāk, tas esot mānīgs iespaids. Novelkot kurpes manīs, ka nekas labojies nav. Vienīgais ieteikums Katei bija – lietot pilnvērtīgu uzturu un darīt visu, ko parasti bērni dara (skrien, rāpo, lien, dejo, kustās pēc iespējas vairāk). Gūžu leņķim vajadzētu mainīties līdz 8-10 gadu vecumam, meitenēm X kājas varot būt līdz pat 16 gadu vecumam.

Ārsts ļoti jauks, arī Kate ļāva izkustināt savas kājiņas, vismaz pusstunda  tika veltīta mums, mūsu jautājumiem, apskatīja mūsu līdzpaņemtos Kates valkātos apavus un tie viņam bija jau zināmi (esot labi). Jāpieņem, ka mūsu bērns tāds vienkārši ir. Kate sēžot W pozā, jo tā viņai ir ērtāk. Gūžas negriežas dēļ tā, ka viņa tā sēž, bet tieši pretēji –  viņa sēž W pozā, jo gūžu leņķis viņai tā liek atrast visērtāko pozīciju. Nevajagot nemitīgi uzstāt, lai sēž savādāk. Ja izdodas to panākt, labi, bet lai bērnam neradot stresu, nemitīgi atgādinot, ka nedrīkst tā sēdēt. Arī par staigāšanu uz ceļgaliem viņš noteica, ka acīmredzot, vēl nebija gatava, un viņa izvēlējās pozu, kā viņai ērtāk. Tad jau es esmu jutusi pareizi…

16 Apr

Divgadnieka Lieldienu zaķi

Tāpat kā taisot šos zīmuļu turētājus, savās labākajās tradīcijās joprojām ievācu tualetes rullīšus. Ieradumam liels spēks. :) Esmu iekrājusi dažus un kā reiz uz Lieldienām nolēmu uzmeistarot Lieldienu zaķīšus no tualetes ruļļiem.

Izpausties var dāžādi un cik raibi katrs vēlas, bet es tā pa vienkāršo. Uztaisīju divus dažādus.

Izmantoju:

Tualetes rullīšus

Krāsainos aplikācijas papīrus

Baltu papīru

Līmi

Šķēres

Skoču

Flomasteru

 Vienā gadījumā oranžo aplikācijas papīru aplīmēju ap rullīti, pielīmēju acis, degunu, zobus un ūsas kā nu mācēju. No balta papīra izgriezu ausis (katra auss divās kārtās salīmēta kopā), krāsainībai pielīmēju klāt oranžo papīru, ar skoču pie rullīša iekšpusē tās piestiprināju klāt un gatavs!

Otru zaķīti vēlējos uztaisīt raibāku. Uz baltas lapas salīmēju oranžus un brūnus aplīšus, ar flomasteru piezīmēju sejiņu.

Vakar šajā savā aktivitātē iesaistīju arī Kati (2 g. 5. mēn.). Neparādīju savus zaķus, bet sagriezu baltu papīru, uztaisīju ausis, uzzīmēju zaķa sejiņu un vaicāju, vai viņa grib uztaisīt raibu zaķi. Ar prieku piekrita, jo ieminējos, ka varēsim aizvest omītei zaķīšus. Darbojās ar krītiņiem. Visvairāk viņai patika krāsot ausis. Kate savu darbiņu beidza, es ķēros klāt pie salīmēšanas pie rullīša. Kāds prieks bērna acis, ieraugot gala iznākumu!!!

Šorīt pamodās, pieskrēja pie plaukta, kur zaķi guļ, un bērns uzprasījās uz jaunu zaķu taisīšanu. Tā nu esam sagatavojuši mazus pārsteigumiņus omēm, opim, vecvecmammām. :)

Zaķīši procesā

Zaķīši procesā

Kates Lieldienu zaķi!

Kates Lieldienu zaķi!

 Pa vidu mammas zaķi kopā ar Kates mākslas darbiem.

Pa vidu mammas zaķi kopā ar Kates mākslas darbiem.
14 Apr

Pastaigas mežā

Saulītei arvien vairāk iespīdot logos, dabai mostoties no ziemas miega, katru gadu mani pārņem ilgas pēc mešanās dabā. Tik ļoti atmiņā iespiedušās bērnības atmiņas par vizbulīšu lasīšanu, dzīvošanos ar brāli pa mežiem, lasot vasarās ogas, sēnes, pie vecmāmiņas izbaudot visas lauku privilēģijas, tai skaitā iemīlētos rukšus un govis, aizraujošās siena vākšanas talkas ar oglēs ceptiem kartupeļiem lauka vidū… Eh, kā Kate teiktu “bibu bibu bibu” (gribu gribu gribu)!!!  Esmu ar laukiem uzaugusi un man tā visa ļoti pietrūkst. Un tagad, kad ir Kate, ļoti vēlos viņā ieaudzināt mīlestību pret dabu, vismaz dot viņai iespēju dabu sajust un novērtēt to citādo, kas ir šeit ikdienā līdzās uz ielas starp mašīnu skaņām un kas ir tur savdabīgajā mierā.

Pavisam nesen arī es oficiāli tiku pie tiesībām, par to atkal cits stāsts. Un, protams, man pie pirmajām pavasara dvesmām ilgi nav jādomā, kā pavadīt brīvdienas visiem kopā –vairāk svaigā gaisā. Pagalmā, dažu metru attālumā no dzelzceļa tas īsti nesanāk, tad nu mudinājums aizbraukt uz mežu, lai izstaidzinātu suni, tiek akceptēts no visām pusēm, un SoLEdKa dodas uz netālo mežu Salaspils apkaimē. Garāks ceļa posms mums ar Ledu atkrīt, jo viņa slikti panes braukšanu mašīnā.

Kas to būtu domājis, ka tā mums tagad ir kļuvusi par iknedēļas tradīciju, kad visi ar lielāko prieku klaigājam “brauksim uz mežu!”. Arī Ledus, ja no sākuma nevarējām viņu pierunāt ielēkt mašīnā, tad tagad pati cenšas iekāpt un pacietīgi gaida, kad bagāžnieks atvērsies un varēs izskrieties brīvībā!

Varbūt kādam rastos jautājums, ko gan mežā var sadarīt, turklāt pavasarī, kamēr nav ne ogas, ne sēnes, ko lasīt, un vēl ar bērnu. Mums tā vienkārši ir laba atpūta, kopā būšanas laiks un izklaide apvienota kopā ar labu darbiņu, ļaujot Ledum izskrieties. Katei (2 g. 4 mēn.) mežs ir jauna pieredze! Ieklausāmies putnu skaņās, vai gadījumā nevar sadzirdēt dzeni, kas Katei ir aktuāls putns pateicoties Olimpiādes reklāmai, smiltīs taisām pēdu nospiedumus, stāstām un rādām, kā izaugs mellenes, brūklenes, kas Katei tik ļoti garšo.  Vienā reizē paņēmām līdzi spainīti ar lāpstiņu un Katei nodarbošanās garantēta. Un vēl visādi jauni atklājumi, pētījumi par visu, ko tik mežā var atrast.

Brienot pa meža brikšņiem, uzgājām kolosālu vietu ar daudz jaunajām priedītēm, kā reiz tas, lai taptu priežu skuju sīrups un priežu pumpuru sīrups. Kamēr es ievācu skujas un pumpurus, ik pa laikam dzirdēju Edgara smieklus Kates un Leduča kompānijā. Tātad visiem laba oma garantēta. :)

 

14 Apr

Priežu sīrupi

Šopavasar esmu aizrāvusies ar dabīgo zāļu ievākšanu/gatavošanu, uz to mani pamudināja šis atradums. Jāpriecājas, ka Kate pagaidām reti ir slimojusi, ja iesnas vispār var saukt par slimošanu, salīdzinājumā ar to, ka citi bērni netiek vaļā no klepus un guļ ar augstu temperatūru, dzerot stipras zāles… Par to man savs viedoklis un pie tā stingri turos, Kati nezāļojot, bet ļaujot organismam pašam izcīnīties ar vīrusiem, vien dodot tējas un kādu dabas līdzekli. Pagaidām pie augstākās temperatūras 38,5 esam iztikuši bez jebkādiem temperatūras nosišanas līdzekļiem, ļaujot Katei pārnakšņot sev blakus un vairāk samīļojot. To es saku pagaidām, kamēr bērns neiet bērnudārzā un ļoti ceru, ka pēc iespējas ilgāk varēšu Kati pasargāt no dažādiem nevēlamajiem medikamentiem. Tāpēc jāsteidz stiprināt imunitāte un gatavot pašai to, ko patiesībā aptiekās jau pievieno daudziem sīrupiem. Kamēr gaidu, kad varēšu ievākt slavētās ceļmallapas, esmu jau sarūpējusi vitamīniem bagāto priežu skuju sīrupiņu, ko vismaz es un Kate katru dienu lietojam. Edgaram vēl nepieciešams atgādinājums sevi vitaminizēt. Kate no sākuma gan paziņoja, ka viņai tas negaršo, bet pielejot pie tējas, viņa to izdzer laizīdamās.

Vienā no mūsu iknedēļas meža izbraucienā uzgāju skaistu jauno priedīšu klajumu, un tā nu man iespēja tik arī pie priežu pumpuriem. Kamēr Kate un Leduce izklaidē tēti jautrās spēlēs pa smilšu kaudzi priežu koku ielenkumā ik pa laikam man uzsaucot, vai neesmu noreibusi no priežu aromāta, ievācu nelielu kaudzīti pumpurus un nosolos tur atgriezties jūnijā pēc priežu čiekuriņiem. Par priedi un tās dzinumu ārstnieciskajām spējām var daudz palasīties internetā, un arī pati no bērnības atceros, kā ar vecmāmiņu tos lasījām un ziemā man tās bija visgardākās zāles pret klepu.

Vadoties pēc šīs receptes man sanāca gards sīrupiņš un vēl pumpuru sukādes tējai.

 

12 Apr

Kas tur būt?

Kas tur būt? – šāds jautājums mūsmājās dzirdams gana bieži. Un tas man lika aizdomāties par to, kas visiem šķiet jau zināms – cik zibenīgi ātri bērns uztver mūsu sacīto, to piefiksē un kādā brīdī izsper ārā un mums tik atliek nobrīnīties, kur viņa ko tādu ir dzirdējusi. Vairākas dienas prātojām, kāpēc viņa, lasot grāmatas, ar roku kādu bildi noslēpj un smaidīga prasa “kas tur būt?” un nevis “kas tur ir?” (jo tā arī viņa prata jautāt).

Un tad man viendien atmiņa atgriezās… pati jau vien esmu novirzījusi Kati uz šādu jautājumu, vienīgi viņa to ir nedaudz saīsinājusi. Esmu jautājusi “Kas tur varētu būt?”. Meitai šī jautājuma forma tik ļoti iespiedusies atmiņā, ka nekādīgi nevaram vairs iemācīt jautāt pareizi, kā viņa reiz prata. Vārdiņu “varētu” no teikuma izsvītro. :)

Ieklausoties Kates ikdienas runā, arvien biežāk sadzirdu viņā sevi, savu leksiku, intonāciju, ieraugu savus sejas vaibstus un šķobīšanos. Ne velti teiciens, ka bērns ir mūsu spogulis. Runā viņa vienā laidā, čivina pa māju nemitīgi, ar interesi paklausīties sevi un vīru no malas. Visvairāk tas izpaužas dialogos ar Ledu, kad ārā nāk tādi brīnumi…. :) Gan uzdod jautājumus sunim, gan dod komandas, gan pamāca. Trīs populārākie piemēri:

“Bibi ēst Deda, ko?” – (Ledu, gribi ēst?)

“Neaizi supumu Deda!” – savilkusi pieri, dusmīgu intonāciju (Ledu, nelaizi pušumu!)

“Deda nāc!” – lūdzošā formā aicina Ledu iet uz priekšu, kaut abas ir vienādas – apstājas pie katra staba. :)

Par Kates un Leduča īpašo mīlestību taps atsevišķs stāsts, nez kas tur būt…

↑