Kas tur būt? – šāds jautājums mūsmājās dzirdams gana bieži. Un tas man lika aizdomāties par to, kas visiem šķiet jau zināms – cik zibenīgi ātri bērns uztver mūsu sacīto, to piefiksē un kādā brīdī izsper ārā un mums tik atliek nobrīnīties, kur viņa ko tādu ir dzirdējusi. Vairākas dienas prātojām, kāpēc viņa, lasot grāmatas, ar roku kādu bildi noslēpj un smaidīga prasa “kas tur būt?” un nevis “kas tur ir?” (jo tā arī viņa prata jautāt).

Un tad man viendien atmiņa atgriezās… pati jau vien esmu novirzījusi Kati uz šādu jautājumu, vienīgi viņa to ir nedaudz saīsinājusi. Esmu jautājusi “Kas tur varētu būt?”. Meitai šī jautājuma forma tik ļoti iespiedusies atmiņā, ka nekādīgi nevaram vairs iemācīt jautāt pareizi, kā viņa reiz prata. Vārdiņu “varētu” no teikuma izsvītro.

Ieklausoties Kates ikdienas runā, arvien biežāk sadzirdu viņā sevi, savu leksiku, intonāciju, ieraugu savus sejas vaibstus un šķobīšanos. Ne velti teiciens, ka bērns ir mūsu spogulis. Runā viņa vienā laidā, čivina pa māju nemitīgi, ar interesi paklausīties sevi un vīru no malas. Visvairāk tas izpaužas dialogos ar Ledu, kad ārā nāk tādi brīnumi…. Gan uzdod jautājumus sunim, gan dod komandas, gan pamāca. Trīs populārākie piemēri:

“Bibi ēst Deda, ko?” – (Ledu, gribi ēst?)

“Neaizi supumu Deda!” – savilkusi pieri, dusmīgu intonāciju (Ledu, nelaizi pušumu!)

“Deda nāc!” – lūdzošā formā aicina Ledu iet uz priekšu, kaut abas ir vienādas – apstājas pie katra staba.

Par Kates un Leduča īpašo mīlestību taps atsevišķs stāsts, nez kas tur būt…