SoLEdKa = Solvita, Leduce, Edgars, Kate

Sveicināti šajā blogā! Mani sauc Solvita, un šis blogs tapis, lai padalītos ar savas ģimenes jaunatklājumiem, iespaidiem un darbiņiem, audzinot meitiņu Kati, kura mūsu ikdienai piešķir visdažādākās krāsas.

Līdz šim esmu tikai apbrīnojusi mammas, kuru blogus šad tad palasu, nodomādama, pa kuru laiku viņas iespēj uzrakstīt rakstus un aktīvi iesaistīties diskusijās. Pateicoties citu blogu mammām, esmu smēlusies daudz ideju dažādām aktivitātēm, kuru princips saskan ar maniem uzskatiem par dzīvi ar bērnu. Un tad es atskārtu, ka patiesībā es arī daru to pašu, vienīgi ne publiski un ne tik apjomīgi. Kopš Kates pirmajām dienām šajā pasaulē (pirms 2 g. 5 mēn.) es visu piedzīvoto esmu pierakstījusi Kates blociņā, kas nu jau trešais. Par visiem īpašajiem mirkļiem ir kaut rindiņa ierakstīta, un es to daru, lai pēc gadiem Katei būtu interesanti palasīt par sevi pašu. Rakstīt man patīk, mēģināšu to paveikt tā, lai arī kādam citam šķistu tas saistoši. Un, ja vēl kādam kas noderēs, tad būšu pavisam priecīga!

Uz bloga rakstīšanu mani pamudināja vīrs Edgars, bez kura sapratnes un atbalsta diez vai man būtu iespējams dot meitai tik daudz, cik tas ir iespējams, nododoties mammas lomai uz pilnu laiku, kamēr mazā dosies bērnudārza gaitās…

Nedaudz par maniem uzskatiem meitas audzināšanā – vēl pirms Kates gaidīšanas saskāros ar tādu jēdzienu kā Montessori. Tobrīd tik ļoti neiedziļinājos par to, kas tas tāds ir, bet gan guvu acīmredzamu pierādījumu, ko tas dod! Pie mums ciemojās draugi un viņu mazā Kristiāna, kas burtiski katrreiz pārsteidza ar savu lielā cilvēka patstāvību un rīcībspēju. Atminos, cik šokēta (labā nozīmē) biju par vecāku paļāvību ļaut PAŠAM 2,5gadīgam bērnam griezt ar nazi pankūkas un cik tas viss notika mierīgi, bez stresa. Tajā reizē es nodomāju – es arī gribētu tā iemācīties uzticēties savam bērnam. Joprojām ar iedvesmu lasu Kristiānas mammas Līgas blogu. Pirms Kates nākšanas pasaulē ar vīru apmeklējām Klaudijas Hēlas nodarbības, kuras vēl vairāk iemācīja bērnu pieņemt kā mazu personību jau no pirmajām dienām.

Un tomēr vēlos informēt, ka neesmu Montessori mamma, kurām tas ir dzīvesveids. Mūsu ģimenē Montessori ir ikdienas bagātināšanai ar dažādām idejām, aktivitātēm, mācoties uztvert savu meitiņu kā indivīdu nevis salīdzināt ar citiem, jo katram ir savs attīstības temps, katram ir savas unikālās spējas un dotības. Man ļoti patīk Marijas Montessori uzskats – ļaut bērnam darīt pašam, būt atbildīgam par savu rīcību, ļaut bērnam pašam izzināt šo pasauli nevis iejaukties viņa darbībā un uzspiest savu gribu. Es kā mamma mēģinu rast iespējas meitai pilnveidoties viņas raksturam un temperamentam atbilstošajā gaitā. Mācos pieņemt Kates savādākumu un unikalitāti reizē.

Neesmu perfekta mamma, kā tas brīžiem man šķiet, lasot citu mammu blogus, jo būtībā visas mammas grib savus bērniņus paslavēt un rakstīt to labāko sasniegto. Esmu vienkārši mamma, kura mācās kopā ar bērnu, un pieļauju gan kļūdas, gan pārdzīvoju par dusmu izvirdumiem, jo tak gribas būt vislabākajai.

Bet mēs neesam tikai 3, ir vēl arī mūsu suņuks Ledus lācene, kurai arī ir savi nopelni Kates audzināšanā. Māsas un aukles vietā!

Jauku jums lasīšanu!