Aizsākums

Sākšu ar to, ka šobrīd (2 gadi 5 mēneši) Katei ir problēmas ar stāju un kāju rotāciju (zemāk tekstā), tomēr mani uzskati laika gaitā nav nemaz mainījušies… kādi tie bija pirms Kates piedzimšanas, tādi tie ir vēl joprojām, kad problēmas laika gaitā tomēr ir atklātas, neskatoties uz regulārām ģimenes ārsta vizītēm, vairākkārtējiem ārstnieciskās vingrošanas/masāžas kursiem, D vitamīna lietošanu.

Mans viedoklis un nostāja par visu šo tēmu aizsākās vēl pirms Kates piedzimšanas, apmeklējot Klaudijas Hēlas lekcijas par bērna attīstību. Par to, cik zinoša, citādi un progresējoši domājoša un pieredzējusi salīdzinājumā ar daudziem citiem bērnu ārstiem ir Klaudija, biju lasījusi arī agrāk, bet toreiz tā bija pirmā satikšanās dzīvē, kas ir ielikusi daudzus pamatus manos uzskatos par bērna audzināšanu, attīstību, vajadzībām un galvenais arī to, kas bērnam nemaz nav vajadzīgs.

Kopā ar vīru gājām uz lekcijām un tur iegūtās zināšanas un atziņas mums ļoti bieži ir palīdzējušas izprast un pieņemt Kates vajadzības, viņas attīstības īpatnības. Pieņemt to, ka katrs bērns ir indivīds, katram bērnam ir savs attīstības temps un cik nevajadzīgi “lipīgi” ir pārdzīvot, ka kaimiņu bērns jau veļas/sēž/rāpo/staigā, bet mans nē. Un es par to ĻOTI pārliecinājos un izjutu savā pieredzē, jo spiediens par bērna nestaigāšanu nāca no daudzām pusēm tik ļoti, ka dažbrīd jau man patiešām šķita, ka ar manu bērnu nav kas kārtībā, ja jau visiem tas liekas tik abnormāli. Un tomēr man gribējās uzticēties savai pārliecībai, nojautai, ka bērns PATS vislabāk izjutīs to brīdi, kad vajadzēs celties kājās un iet. Tas ir tas, ko arī Klaudija “sludina” – bērns pats pats pats! Un pats izdarīs vislabāk un viņam vispareizākajā brīdī. Protams, ja vien tiešām nav novērojami attīstības traucējumi, kas būtu uzreiz jāpamana pediatram, fizioterapeitam.

Spriežot pēc Kates temperamenta un secinot, kāda viņa ir tagad (gandrīz gadu pēc staigāšanas uzsākšanas), es vēl vairāk saprotu, kāpēc viņa staigāt sāka tikai 1 g.7 mēn. vecumā. Viņa pēc dabas ir ļoti piesardzīga meitene, vispirms visu kārtīgi klusībā nopētīs, vienu darbību veic neiedomājami daudz reizes, lai no tā izdarītu kādus secinājumus, pārliecinātos par drošību. Protams, ja kāds viņu pieturētu, staidzinātu, viņa “staigātu”, bet ne PATI. Tik ļoti svarīgi bērnam pašam saprast, kā ir jāstaigā, kas jāņem vērā, sperot soļus; jāmāk izjust līdzsvars, jāmāk piezemēties krītot un to var iemācīties tikai tad, ja kāds cits viņu nepietur, neatbalsta ne ceļoties stāvus, ne iešanas procesā, ne krītot. Un tad tālāk jau atkal var runāt par mātes/tēva/vecvecāku paļāvību paša bērna spējām – to cik ļoti mēs uzticāmies/neuzticāmies bērniem. Jo bieži vien vēloties bērnam palīdzēt, mēs izdarām pretējo. Nemaz nerunājot par mūsu-vecāku iegribām, lai bērns sāktu ātrāk staigāt, ieliekot viņu staigulī… Vecāki to grib, ne jau bērns! Kas gan viņam cits atliek kā kaut kādā veidā kustēties uz priekšu, ja ir iespundēts tādā krātiņā.

Zīmīgi, ka arī vieta, kur notika šīs Klaudijas lekcijas joprojām, mūsu ģimenē bieži tiek pieminēta. Tas ir Muki veikaliņš, un šī veikaliņa saimnieces blogā ne reizi vien esmu smēlusies iedrošinājumu noticēt sev un savām sajūtām. Esmu atradusi līdzgaitnieku domās, kas skaļi runā un pievērš vecāku uzmanību bērnu kāju veselībai un dabīgai attīstībai, par ko mums pamatus ielika Klaudija Hēla. Muki.lv blogā vairākkārt rakstīts par pirmo apavu izvēli, par uzpūsto burbuli saistībā ar to, ka visiem bērniem noteikti vajag vilkt apavus ar supinatoru un augsto kapīti. Interesanti palasīt par kurpju industrijas nozīmi cilvēces “labā”: raksts latviešu valodā un plašs raksts angļu valodā.

Var jau būt, ka es šiem uzskatiem esmu tik ļoti pieķērusies, tāpēc, ka pati esmu riktīgs dabas bērns un uzskatu –  jo tuvāk dabai, jo, labāk cilvēkam. Daba pati visu iekārtojusi, kā cilvēkam vispareizāk eksistēt. Vai tas arī ir iespējams mūsdienu civilizācijā, tas atkal liek aizdomāties par citiem eksistenciāliem jautājumiem…

 Kate staigā uz ceļgaliem!

Kate pirmoreiz apsēdās 8 mēnešu vecumā. Pārsvarā labpatikās sēdēt W pozā. To, ka ir arī tāda poza un ka tas nav ilgstoši ieteicams, uzzināju tikai vēlāk, kad viņai šī poza jau bija kļuvusi par ļoti iemīļotu rotaļājoties uz grīdas. Panākt, lai tomēr apsēžas citādāk, bija ļoti grūti, jo aizrādījumu viņa neņēma vērā, un tad, kad paši apsēdinājām ar kājām uz priekšu vai jogas pozā, varēja redzēt, ka viņai tā nav ērti. Mazu brīdi tā varēja pasēdēt, un tad sāka gāzelēties. Turklāt rotaļājoties tak bērns nesēž mierā ilgstoši. Ļoti ātri tam sekoja rāpošana. Stutēties kājiņās sāka 12. mēnesī, kad par balstu kalpoja gan mēbeles, gan Leduce, kura ļoti pacietīgi šim posmam pakļāvās. Gāja laiks un visi sāka gaidīt, kad tad Kate spers pirmos soļus. Daži patiešām gaidīja, daži tomēr nebija tik pacietīgi, lai sagaidītu, kad viņa PATI izlems spert pirmo soli. Piepalīdzēšana, parādīšana, ka ir foršāk uz pasauli raudzīties no vertikāla stāvokļa, IESPĒJAMS, ir tas iemesls, kāpēc pēkšņi Kate sāka “staigāt” uz ceļgaliem. Rāpošanas pozu nomainīja uz pozu, kad ķermeņa augšdaļa ir pacelta vertikāli, rokas nav pie zemes, bet ceļgali turpina šļūkt pa zemi. Tā tas turpinājās vairākus mēnešus, nolēmu Kati atrādīt Klaudijai Hēlai, lai man sirds mierīga. Katei tobrīd bija 1 gads 4 mēneši. Jau iepriekš e-pastā saņēmu viņas atbildi:

“Tas ir ļoti labs veids kā var pārvietoties un tas noteikti netraumē muguru. Ja tas traumēt ceļus tad diez vai jūsu meitiņa sev tīšām tā darītu pāri. Un tas ka viņa ceļās un staiga gar mebelēm taču ir fantastiski. Savā tempā viņa lenā garā sāks pate staigāt un viss ir ok. Vai meita tikai sēž W-sēdē? Jo ja tikai, tad jakoriģē, bet ja vel savādāk, tad atkal vis ok. Jāskatās,ka viņa ratos var sēdēt ar kājām uz leju un pedas balstās uz paliknīša. Tapat ēšanas krēslā.”

Vizītē pie Klaudijas saņēmu apstiprinājumu, ka ar Kates pēdiņām, attīstību viss esot labi. Esot jāgaida. Turklāt vairākkārt esam veduši Kati uz vingrošanām/masāžām pie fizioterapeita, regulāras neirologa apskates, viss līdz šim neliecināja par neko ārkārtēju, vienīgā problēma kopš dzimšanas bija ķermeņa asimetrija. Uzstājīgi neļāvu nevienam viņu staidzināt, pamatojoties uz to, ka viņai pašai ir jāsajūt tam gatavība – vai nu fiziska vai psiholoģiska. Iespējams, viņas mugurkauls, kāju muskuļi, līdzsvars vēl tam nebija gatavi, bet domās bērnam tik ļoti gribējās būt vertikāli… bet varbūt viņai bija vienkārši bail… Kāds iemesls tam noteikti bija. Jebkurā gadījumā bērns pats zinās, kad ir tam gatavs. Līdzsvaru mēs neveicinām, ļaujot pieķerties stabilai rokai vai pirkstam. Vīramāte, iespējams, to atceras kā briesmīgu periodu, kad diskusijas par to vien grozījās. Labi, ka vīrs bija manā pusē

Piebildīšu, ka apavus visu šo laiku mājās Katei arī neļāvu vilkt. Plika kāja vai zeķītēs. Dodoties ārpus mājas ratos, ja bija nepieciešamība, vilkām šāda tipa kurpītes/ čībiņas. Tās mums arī noderēja, kad viņa ārā pārvietojās savā pozā uz ceļgaliem, lai nenoberztu pirkstiņus pret bruģi.

Kate sāka staigāt 1 g. 7. mēnešu vecumā, kas izrādās nav nemaz ārkārtēja situācija. Kā stāstīja Klaudija, ja pēc 2 gadu vecuma nesāk (precīzu laiku neatceros), tad būtu jāsāk domāt, kāpēc tā, bet šis viss bija normas robežās, jo nebija nekādu pamatotu aizdomu, ka viņa varētu nestaigāt. Viņai bija nepieciešams vairāk laika kā citiem bērniem. Un tā arī notika… Tas sākās ar to, ka arvien biežāk Kate veica īsas distances no viena krēsla līdz otram (kaut viens solis, tomēr patstāvīgs) un drošības pēc mēbeļu tuvumā. Drosme, gatavība nostiprinājās un viena dienā prasme bija rokā. Staigāšana gan bija pastīva, lēna, bet ar laiku ar vien drošāk un drošāk. Kopš Kate sāka staigāt, ratus vairs neizmantojām. Kaut nelielas distances un ar paprasīšanos opā, tomēr pēc iespējas vairāk kustināja kājiņas.

Diagnoze Femoral antetorsion (cik svarīgi labs ortopēds)

Apmēram pusgadu pēc staigāšanas uzsākšanas ievērojām, ka Kate labās kājas pēdiņu vairāk liek uz iekšu. Ne visu pēdas daļu, bet pirkstus pagriež vairāk uz kreisās kājas pusi. Turklāt acīmredzami veidojās X kājiņas. Tā kā gan man, gan Edgaram bērnībā bijušas X kājas, tad to “norakstījām” uz iedzimtību. Bet par pēdas griešanu gan sāku uztraukties. Šķita, ka viņai arī grūti paskriet, kājas ķeras. Pēc ģimenes ārstes apgalvojuma, ka viņa pie ortopēda var nosūtīt bērnu tikai no 3 gadu vecuma (tā kā neesot nekas ārkārtējs), tad savam sirdsmieram pati sāku meklēt bērnu ortopēdu, kurš nebūtu tāds kā vairums ortopēdu, kas katram, kas pie viņa atnācis, liek iegādāties apavus ar supinatoru un kapīti… Tādu ārstu par laimi (kā pierādījumu Latvijā esošajai tendencei) man nācās iepazīt pavisam nejauši, aizbraucot līdzi krustdēlam uz konsultāciju un pie reizes atrādot Kati. Pēc konsultācijas gan es, gan krustdēla tēvs tikām ievesti blakus esošajā veikaliņā pie speciālo apavu plauktiem… Izvēlieties! Pat bez specifiskiem mērījumiem Katei! Pat ja nepieciešami ortopēdiskie apavi, tad katram tie būs savi, ar tieši konkrētajam cilvēkam paredzētām vajadzībām. Jau turp braucot, nojautu, ka tas mūs sagaida. Jo tā taču Latvijā lielākoties ortopēdi darot!!! Mani tas nepavisam nepārsteidza.. Pēc visa, ko biju lasījusi, izzinājusi ārvalstu medicīniskajos rakstos, man tas viss likās tik pavirši un tik vispārīga pieeja problēmai. Pacienti pirms mums un pēc mums arī pabija veikaliņā. Jutos bēdīga, jo necerēju, ka Latvijā sastapšu līdzīgi domājošu ortopēdu. Meklēju tādu, kurš atbalstītu manus uzskatus par kāju dabīgo attīstību un ortopēdisko kurpju nepieciešamību TIKAI tad, kad tas TIEŠĀM vajadzīgs.

Pēc izlasītā rakstiņa pieminētajā muki.lv blogā cerēju tikt pie bērnu ortopēda Ģirta Salmiņa. BKUS rindas garu garās, bet man nemiers, vai esmu līdz šim rīkojusies pareizi, dzīvojot ar saviem kā citiem liekas “apsēstajiem” uzskatiem par lieku neiejaukšanos savas meitas attīstībā, vai tomēr esmu vilkusi pareizos apavus, vai neesmu nodarījusi ko ļaunu, vēloties panāk tikai to labāko savam bērnam… Turklāt arī man mazai bija problēmas ar kājām (gūžām), ja nu iedzimts. Vēlējos ātrāk tikt pie ārsta. Ja nu viņš pasaka, ka ortopēdiskie apavi nepieciešami, tad es viņam ticētu, jo pēc lasītajām intervijām viņa uzskati uzrunāja mani visvairāk. Atradu informāciju, ka Dr. Salmiņš stradā privātpraksē Ortomed. Zvans un jau pēc dažām dienām tikām pie ārsta. Samaksājām 20 Eiro, bet tas bija tā vērts. No vienas puses jutos atvieglota emocionālā ziņā – ilgi krājusies spriedze saistībā ar nestaigāšanu, kāju griešanu bija likvidēta. Vēl vairāk – ārsts teica, lai es sev pilnīgi neko nepārmetot, ka es darot visu pareizi, lai neklausoties citus! No otras puses: bija slēdziens, ka tomēr nav viss tik labi, kā gribētos.

Slēdziens: Femoral antetorsion. Pēdu griešana uz iekšu. Kaut gan mūsu gadījumā vaina nav pēdās, bet gan gūžā. Gūža atrodas nepareizā leņķī, tāpēc griežas visa kāja. Tomēr ārsts teica, ka tas viss ar laiku mainās. Bērni aug un leņķis mainās. Tādēļ nekādi apavi nevarētu ietekmēt gūžas stāvokli. Apavi ietekmē pēdu. Ja ir problēma tieši pēdā, tad katrs gadījums jāizvērtē. Vēl viņš skaidroja, ka velkot apavus ar supinatoriem kājai tiek nodarīts tieši pretējs efekts – muskuļi nevis nostiprinās, bet atrofējas, jo supinators veic visu darbu kājas vietā. Pat ja dažreiz vecākiem izskatoties, ka uzvelkot stingros apavus bērns kājas liek taisnāk, tas esot mānīgs iespaids. Novelkot kurpes manīs, ka nekas labojies nav. Vienīgais ieteikums Katei bija – lietot pilnvērtīgu uzturu un darīt visu, ko parasti bērni dara (skrien, rāpo, lien, dejo, kustās pēc iespējas vairāk). Gūžu leņķim vajadzētu mainīties līdz 8-10 gadu vecumam, meitenēm X kājas varot būt līdz pat 16 gadu vecumam.

Ārsts ļoti jauks, arī Kate ļāva izkustināt savas kājiņas, vismaz pusstunda  tika veltīta mums, mūsu jautājumiem, apskatīja mūsu līdzpaņemtos Kates valkātos apavus un tie viņam bija jau zināmi (esot labi). Jāpieņem, ka mūsu bērns tāds vienkārši ir. Kate sēžot W pozā, jo tā viņai ir ērtāk. Gūžas negriežas dēļ tā, ka viņa tā sēž, bet tieši pretēji –  viņa sēž W pozā, jo gūžu leņķis viņai tā liek atrast visērtāko pozīciju. Nevajagot nemitīgi uzstāt, lai sēž savādāk. Ja izdodas to panākt, labi, bet lai bērnam neradot stresu, nemitīgi atgādinot, ka nedrīkst tā sēdēt. Arī par staigāšanu uz ceļgaliem viņš noteica, ka acīmredzot, vēl nebija gatava, un viņa izvēlējās pozu, kā viņai ērtāk. Tad jau es esmu jutusi pareizi…