Category Archives: Ikdienas krikumi

02 Jun

Kates pīrādziņi

Pēc iespējas vairāk cenšamies iesaistīt Kati visos ikdienas procesos, ļaujot palīdzēt visdažādākajos darbiņos – tējas iebēršana sietiņā, slapjās veļas padošana izkarināšanas brīdī, trauku mazgāšana un slaucīšana, dārza sastādīšana, aplaistīšana, bet šoreiz uzticēju Katei (2 g. 5 mēn.) pašai izveidot savus pīrādziņus. Dažus kopā samīcījām, sapildījām ar ievārījumu, sasaldētām ogām, aiztaisījām ciet, uzbērām kanēli un tālāk Kate pati to visu darīja. Protams, tas gan nenotika tik ātri, cik gribētos, atlika tik pavērot bērna sajūsmu to visu darot! Un bija tā vērts! Mmmm, cik garšīgi un man diez vai sanāktu tik liela dažādība…

IMG_1958

IMG_1969

30 May

Durvis ciet, un pašai ar sevi interesanti!

2 g. 4 mēn. – laiks, kad Kate sāka izrādīt, ka labprātāk laiku pavada dzīvojoties viena pati, turklāt, lai tiešām būtu sajūta, ka telpā neviena nav, visas durvis aiz sevis ciet. Ja mamma darbojas virtuvē, Kate parūpējas, lai būtu aizvērtas ne tikai virtuves durvis, bet arī abas istabas durvis (vienā no istabām viņa pati). Pirmajā dienā tas radīja aizdomu, ka nu gan meitai kaut kas nelāgs padomā, tāpēc tāda slepenība. Pagaidām (nu jau 2 mēneši pagājuši) nekādi briesmu darbi nav sastrādāti, ja nu vienreiz mamma pati pārāk pieejamā vietā bija nolikusi tonālo krēmu, un tas kā jau dāmām pienākas bija uzziests uz sejas, jo redz mamma tā ir darījusi un vai tad arī Kate tā nevarētu pamēģināt… Vienīgi nācās mazgāt ne tikai Kates seju, bet arī rokas līdz elkoņiem un gultas veļu. Meita tā pa riktīgo sapucējās! :)

Un vēl viens gadījums – pēc ilgāka klusuma brīža gāju lūkot, ko tad Kate dara aiz aizvērtām virtuves durvīm, atveru tās un pirmais, ko ieraugu – mūsu sarkanais virtuves dīvāns balts! Meita jau galvu noliec, acis nodur, kamēr es aptvēru, kas izdarīts. Izrādās, Katei bija sakārojies pašai sev pagatavot sviestmaizi – sviests biezā kārtā ar rokām uzklāts uz maizītes un tā tas nonācis arī uz dīvāna… Ņēmu tīrīju un apstāstīju Katei, lai nākošreiz maizīti sev taisa pie galda sēžot nevis uz dīvāna. Sarunājām! Un atstāt sviestu uz galda nebija man laba doma, jo ļoti labi zinu, ka Kate klūp virsū sviestam kā traka, apēdīs vienu pašu visu paku. Bet šoreiz malacīte bija sadomājusi sviestu uzsmērēt uz maizītes un tas jau ir apsveicami, ka iedomājās par maizīti! :)

Tad, kad mani māc ziņkāre, ko tad bērns vientulībā dara, pa mazu durvju šķirbu palūru, un ar smaidu atgriežos pie sava darāmā. Viņa lasa sev grāmatas, ar tādām pašām intonācijām kā es, zīmē, dzied, spēlējas ar mantām un iedzīvojas dažādās lomās, situācijās (tēlo mammu, to es izsecinu pēc teksta, domās sarunājās ar Leduci, iet uz veikalu utt.). Vienvārd sakot, izspēlē mūsu ikdienu. Padzīvojas, iespundējot mani vienā telpā, un pēc laika atnāk paskatās, vai esmu uz vietas, un atkal durvis ciet un savās darīšanās.

19 May

Karstai dienai Kates īpašā zupa!

Jau labu laiku gaidīju vasarīga laika atnākšanu, lai Katei varētu sagādāt viņai tīkamas aktivitātes un eksperimentus ārpus mājas. Un tā šodien atklājām vasaras sezonu, pārceļoties no ierastās eksperimentu vides virtuvē uz pagalmu. Par Kates aizraušanos ar ūdeni jau rakstīju šeit, un šodienas karstums kā reiz piemērots, lai sagādātu bērnam to prieku pēc sirds patikas darboties ar ūdeni.
Pagalmā iznesu galdiņu, atradu 3 caurspīdīgus traukus, lai varētu redzēt pārlieto ūdeni no viena trauka citā, iedevu piltuvi, karoti un process aizsākās. Bez jebkāda satraukuma, kad bērns uzgāž ūdeni sev virsū, mācoties novērtēt trauku tilpumu, smagumu, jo nav jāsavāc izlijušais ūdens, kā tas būtu jādara, glābjot virtuves grīdu.
Pavisam kas jauns Katei bija pārtikas krāsvielu pievienošana ūdenim. Ar krāsvielām viņa pati ir darbojusies taisot pirkstiņkrāsas, plastilīnu un tagad jauns piedzīvojums, iekrāsojot ūdeni un samaisot dažādu krāsu ūdeņus kopā.
Šodienas 3 stundu darbošanās beidzās ar īpašo zaļumu zupu Kates stilā, jo krāsainais ūdens tika papildināts ar krietnu devu zāles, pienenēm, ceļmallapām. Mazā saimniecīte jutās varen lepna, pie sevis skandinot “Kate taisa zupu”. No šīs nodarbes nevarēja atrauties pat tad, kad sametās piekusums kājās, stāvot 2 stundas. Pajautāja pēc krēsliņa un turpināja darbu sēžot. Es tik nebeidzu brīnīties, kas tajā visā bērnu tik ļoti saista – vienas un tās pašas darbības (ūdens pārliešana, zāles pārlikšana no viena trauka citā, apmaisīšana ar karoti) atkārtot ntās reizes un joprojām ar tikpat lielu azartu kā to visu iesākot…

09 May

Kates sajūsma par pirkstiņkrāsām

2 g. 1 mēn. – dažas nedēļas pēc tam, kad Kate bija izmēģinājusi zīmēšanu ar ogām, tapa pirmais Kates mākslas darbs ar pirkstiņkrāsām. Nododot to kritiķu vērtējumam (mammas un tēta draugiem), Kate plūca atzinības laurus un pirmo reiz izskanēja vārds “māksliniece”. :)

Sirdsbalss aicinājums, jo neviens Kati uz to nemudina. Atlika vienu reizi parādīt, kas tās tādas ir, un tagad viņa pati ik pa laikam aizstaigā līdz savam darba piederumu plauktiņam, izliek uz galda otu, saldējuma kociņu, krāsu bundžiņas (kuras mamma katru reizi piepilda ar nelielu daudzumu krāsas, lai tas process neievilktos pusdienas garumā) un skandina “bibu zīmēt netīrām rūkām”. Ja nekas cits dienas plānā nav ieplānots, virtuvē iekārtojam darba vietu, atnesot galdiņu, to pārklājot ar vaskadrānu, apliekam priekšautiņu, un Kates mākslas galerija ir atvērta. Meita izbauda krāsas esamību uz pirkstiem, rokas saberzē, pamuļļā, bieži atkārto “Katei netīras rūkas”. Tādā labsajūtā! Viņa priecājas par zīmējumu tapšanas procesu vairāk kā par pašu rezultātu, kaut gan arī par tiem viņa lepni ciemiņiem izrādās. Vienā reizē Kate sazīmē 5-6 lapas, katram zīmējumam veltot daudz laika, galu galā viss aizraujošais process ilgst 1,5 – 2 stundas, kas ir pilnībā Kates radošuma izpausmes laiks, jo mamma neiejaucas. Mans vienīgais devums ir lapu nomaiņa, par ko es šad tad atgādinu. Zīmēšanas procesā Kate šad tad izmanto saldējuma kociņu aplīšu vilkšanai, krāsu trauciņu vāciņus nospiedumu veidošanai.

Kad krāsas iztukšotas, seko nākošais Kates prieks – piederumu mazgāšana, kas arī ilgst aptuveni pusstundu. Par ūdens izbaudīšanu rakstīju jau šeit. Tad seko pierunāšana mazgāšanos beigt, bet pēc vairākiem atgādinājumiem bieži tas viss tomēr beidzas ar raudāšanu, kas ir VIENĪGAIS bēdīgais posms visā procesā. Tas, ka man nākas pēc tam visu satīrīt, nomazgāt vairs jau neliekas tik traki.

Esmu secinājusi, ka pirkstiņkrāsas ir brīnišķīgs bērna izpausmes veids. Veicina gan bērna radošumu, gan attīsta sajūtu pasauli, ko es sapratu pēc Kates prieka izpausmēm, iegrābjoties krāsā un ar rokām to izjūtot, kā arī radot dažādās skaņas, mīcot krāsu rokās. Par sajūtu svarīgumu šajā vecuma posmā liecina arī tas, ka otu Kate izmanto salīdzinoši maz, vairāk darbojas ar pirkstiņiem. Un kas galvenais, zīmējumi priecēs acis vēl ilgu laiku! Turklāt tās ir parocīgas tādā ziņā, ka ir viegli nomazgājamas. Es gan neieteiktu pirkt SES creative pirkstiņkrāsas, jo tās nomazgāt nav iespējams ne ar ziepēm, ne pamatīgu berzēšanu.

Kates zīmējumi pašlaik mums ir iecienīta dāvana citiem, dodoties ciemos. Esam sadāvinājuši Kates darbiņus omēm, Kates krustvecākiem, draugiem. Un visiem prieks!

07 May

Ūdens izpēte

Ūdens šķiet aizrauj visus bērnus. Arī Kate vannoties varētu stundām, un katrreiz meklējam veidu, kā mazgāšanās procesu beigt bez raudāšanas (uzmanības novēršana ar kādu citu nodarbes piesolīšanu, vakariņu ēšanu, ar to, ka jāatstāj ūdens arī citiem, vienbrīd labi nostrādāja vārdiņš “gaidīs”, ar domu, ka ūdens nekur nepazudīs, un drīz atkal Kate varēs mazgāties). Bet periodā 2 g. 2 mēn. Katei ūdens izziņas process ieslēdzās ļoti izteikti – ne tikai vannā, bet arī pie galda un izdzirdot ūdens skaņu vispār. Pie galda tas izpaudās tā, ka ļoti kārojās savu ūdens (tējas) krūzi neizdzert pa tukšo, bet pietaupīt arī eksperimentiem – ieliet krūzes saturu bļodā vai citā traukā uz galda. Arī trauki tika mazgāti ļoooti ilgi. Sapratu, jādod bērnam iespēja iepazīt laistīšanās procesu, jo arī šādi bērns apgūst svarīgas dzīves pamatlietas, gūst pieredzi (arī ar slapjām kājām un pludojošu virtuvi). Tā nav tikai izklaide!

Iedevu Katei vairākus, dažāda tilpuma traukus, lai laistās un klausās, kā tie piepildās, lai izvērtē, kāpēc dažos nesaiet tik daudz ūdens kā citos, bet pludo viss garām. Lai sajūt dažāda smaguma pakāpes. Tā ūdens ātri izbeidzās un sauciens “bibu mamma vēl ūdeni” tiek sadzirdēts, un process turpinās tik ilgi, kamēr man šķiet, ka nu jau varētu būt pavēsi peļķē stāvot, slapjās drēbēs darbojoties. Bet meitai tādas otršķirīgas domas ne prātā. Man kā mammai galvenais redzēt, ar kādu pētnieces garu viņa to dara…

Citreiz Kate izmēģināja, kā tas ir zīmēt ar ūdeni. Iedevu lielu otu, krāsainu papīru, apakšā paplāte, no kuras viegli noliet sakrājušos ūdeni. Saprazdama, ka tas ir tikai ūdens un nevis krāsas, Kate atļāvās izmēģināt daudz vairāk – gan pašļakstīties ar otu pa gaisu, gan nogaršot otu, gan pamazgāt rokas.

Un tā vien šķiet, ka ūdens periods Katei nebeigsies nekad… Kā gan mamma un citi lielie cilvēki tik vienkāršā lietā kā ūdens nesaskata to sirdsprieku, ko divgadīgs bērns?! Solītajā karstajā vasarā būs jāsadomā ūdens atrakcijas dārzā.

 

Palīgs trauku mazgāšanā.

Palīgs trauku mazgāšanā.

Katei negaidīts prieks, kad mamma noliek priekšā bļodu ar ziepjūdeni, lai atmazgātu ar flomasteru sazīmētās rokas.

Katei negaidīts prieks, kad mamma noliek priekšā bļodu ar ziepjūdeni, lai atmazgātu ar CD marķieri sazīmētās rokas.

Zīmēšana ar ūdeni un tā notestēšana.

Zīmēšana ar ūdeni un tā notestēšana.

Pats interesantākais process.

Pats interesantākais process.

30 Apr

Naudas periods

Reiz sen senos laikos, mēnesi pirms savas 2. dzimšanas dienas, Kate mājās pamanīja skaistu, puķainu ruksi un nodomāja, ka vajadzētu ar to tuvāk sapazīties. Mamma ļāva, turklāt, Katei par lielu izbrīnu, tas nebija vienkāršs ruksis – tā bija naudas krājkasīte. Un tas vispār bija kaut kas aizraujošs, izpētes vērts, darbietilpīgs process. Un tā mūsmājās sākās rukša periods, kas ļoti izteikti ilga aptuveni 2 nedēļas. Arī vēlāk ik pa laikam actiņas iemirdzējās, ieraugot ruksi.

Galvenās darbības – iztukšot un piepildīt ruksi, tomēr procesā ietilpa vairākas citas darbības, ko Kate pati izdomāja. Tas lielais prieks bija nevis rezultātā, bet pašā naudiņas apčamdīšanas būtībā. Bija reizes, kad santīmi (ne velti rakstīju sen senos laikos :) ) tika paņemti saujā un pacelti gaisā, atlaisti vaļā un Kate izbaudīja naudas skaņu. Sākumā pēc mammas apskaidrotās pamācības, Kate pacietīgi pa vienai naudiņai lika krājkasītē, vēlāk attapās, ka veiklāk sanāk, ja saujā paņem vairākas naudiņas, tad vairāk noskan un iespējams vairāk ieripo iekšā. Vēl vēlāk atklāja, ka ruksim ir arī lielāks caurums, noslēpts vēdera apakšā, atliek noņemt vāciņu un tad gan ātri piepildās rukša puncis… Izpētes vērtas bija arī pašas monētas – cita spīdīgāka, cita lielāka, cita mazāka, ar dažādiem zīmējumiem, turklāt Kate ļoti labi orientējās naudas lietās, tik viegli Kati nevarētu apšmaukt – labi bija iegaumējusi naudu, zināja, ka kaut kā nedaudz pietrūkst, ja kāds latiņš aizripojis tālāk. Laba nodarbe pirkstiņu vingrināšanai, prasa arī koncentrēšanos uz vienu darbību, kas Katei ilga vairāk kā stundu un vairākas reizes dienā.

Kopš tā laika nauda Katei nav sveša, arī uz veikalu ejot, savā somā šad tad iemet kādu savu naudiņu, zinot, ka veikalā pārdevējai to samaksāsim par produktiem. Tas bija laiks, kad tuvojās Eiro ieviešana. Vīram bija skaidrs, kāpēc bērns dienām skaita un skaita to naudiņu atkal un atkal – tak jāsaskaita iekrājumi un jāpārrēķina, cik tas būs Eiro. Man atlika pie sevis tik nosmaidīt – mjā, baņķiera meita! :)

Atliek tik piebilst, ka tas bija arī periods, kad Kate vēl šo to mēdza notestēt ar muti. Sākumā pieskatīju un skaidroju, ka nauda nav ēdama, dažreiz viņa speciāli, lai pievērstu manu uzmanību, atnāca pie manis ar muti aizvērtu smīnā. Noteicu, ka tad jau Kate atstās ruksi ar tukšu punci, būs skumīgi, un tas nostrādāja, lai naudu noliktu vietā. Es ļauju un uzticos bērnam spēlēties arī ar sīkām lietiņā, ieskaitot naudu, bet no sākuma parūpējos, lai tas viss notiktu atklāti, bez bailēm, ka mamma sarās vai noņems. Iemācu viņai vismaz atnākt pie manis un parādīt, ja iebāž ko mutē – uzrīkoju minēšanas spēli, kas gan Katei varētu būt mutē, un tad viņa nemūk pa gabalu un klusībā nenorij visu, ko pagadās. Vismaz izteiktākajā mutē bāšanas periodā līdz 2 gadi iztikām bez nevienas reizes, kad būtu kas norīts, kaut gan Kate ļoti izteikti visu notestēja ar muti.

Ar draudziņu ruksi darbībā!

Ar draudziņu ruksi darbībā!

24 Apr

Uzlīmes un manas pārdomas par 2gadnieka varēšanu

Pirmo reizi Katei piedāvāju uzlīmes 2 g. 4 mēn. vecumā, kaut gan nospriedu, ka arī ātrāk viņai būtu tas tīri labi paticis. Pēdējā laikā bieži esmu nonākusi pie secinājuma, ka daudzas nodarbes, kuras es piedāvāju pati pēc savām domām viņai atbilstošā vecumā, patiesībā viņa būtu pratusi izdarīt jau vismaz pāris mēnešus agrāk. Šo faktu es zināju jau iepriekš un šķita, ka ļauju Katei visādi izpausties, piedāvājot daudz iespēju, bet nu pati esmu nonākusi pie atskārsmes – izrādās bērns spēj izdarīt daudz vairāk, nekā mēs domājam. Tajā brīdī, kad bērnam atļaujies piedāvāt ko tādu, kas viņam vēl nav pa spēkam (tavuprāt), tā atliek nopriecāties, cik tavs bērns ir gudrs un visu varošs, jo viņam tas izdodas ar aizrautības prieku acīs.

Tāpat bija ar uzlīmēm, kuras mūsmājās glabājās jau ilgu laiku, bet doma tās piedāvāt Katei vienmēr kaut kā apstājās pie maniem izvērtējumiem, vai tad viņa pratīs tās aizķert un noplēst un galvenais – vai nesāks līmēt pa visu māju…

Labu laiku atpakaļ citam mērķim paredzētu no kartona izgriezu sirdi; bez pielietojuma palikusī sirds lieliski noderēja kā platforma, uz kuras Katei līmēt uzlīmes. Svarīgi ir parādīt vietu, kur ar attiecīgo mantu drīkst darboties, līdz ar to mums nav nekāda satraukuma, ka Kate varētu aplīmēt sienas, mēbeles utt. Viņai ir konkrēta vieta (kartona sirds), kur visas uzlīmes kopā. Nostrādā arī fakts, ka viņa nekad nav redzējusi, ka aplīmēt var arī ko citu (ja nu vienīgi omei aplīmēja Lieldienu olu ar paskaidrojumiem, kāpēc tā darām).

Tā vien šķiet, kopš 2 gadu jubilejas Kate ļoti strauji ir attīstījusies, pilnveidojusi savas spējas, tik daudz ko viņa var izdarīt! Pati! Spēj tik viņai dod izpausties darbiņos, aktivitātēs un runāšanā :) Pēdējā laikā bieži ar Edgaru sanāk sasmieties par kādu Kates aspratību vai pieaugušam cilvēkam raksturīgu izdarību, gan mācot mūs, gan sarunās ar Leduci, kad lūdz piedošanu, ja aizrādām, ka tas varētu suņukam nepatikt, kā arī patstāvības demonstrēšanā, kas šobrīd Katei ļoti raksturīgi.

Viss atkarīgs no bērna tempa apgūt jaunas lietas un personības temperamenta – ir ne pārāk pacietīgi bērni un ir pacietīgāki bērni, kuri arī sarežģītākos uzdevumos centīsies vairāk iedziļināties. Kate mums ir ļoti pacietīga un apdomīga meitene, bet arī viņa parāda, ko viņa attiecīgajā periodā grib darīt un ko nē. Pat ja viņa prastu jau savērt šņores kurpēs, viņa pagaidām šajā darbiņā nav ieinteresēta, no tā atsakās. Ir mēģinājusi, nesanāk un atliek pagaidīt, kad pašai būs vēlēšanās to darīt. Jāmācās izprast SAVA bērna temps nevis skatīties, ko citi spēj! Vecāku ziņā ir dot iespējas. Un šis nav pamudinājums uz visatļautību… Par patstāvības ieaudzināšanu man raksts vēl padomā.

Turpinot par manu jaunatklājumu – bērns māk līmēt uzlīmes – kopš pirmās uzlīmes ar KOGO lācīti nedēļas laikā Kate tā pamatīgi aplīmēja sirdi no abām pusēm ar Rimi sapirktām uzlīmēm (katru dienu vismaz divi iepakojumi). Darbs turpinās un jāsāk domāt par jauna kartona izgriezumu. Labs trenniņš pirkstiņiem gan atrast stūrīti, aiz kā noplēst uzlīmi, gan koordinācijai – uzlīmēt tur, kur iecerēts. Arī valodiņa raisās, stāstot savu redzējumu, un kas par fantāzijas lidojumu bērnam tas ir – pašam radīt savu mākslas darbu!

 

Pirmās uzlimes

Pirmās uzlīmes

 

Nedēļu vēlāk Kate atrāda pusi no padarītā (otra puse - otrā sirds pusē).

Nedēļu vēlāk Kate atrāda pusi no padarītā (otra puse – otrā sirds pusē).

14 Apr

Pastaigas mežā

Saulītei arvien vairāk iespīdot logos, dabai mostoties no ziemas miega, katru gadu mani pārņem ilgas pēc mešanās dabā. Tik ļoti atmiņā iespiedušās bērnības atmiņas par vizbulīšu lasīšanu, dzīvošanos ar brāli pa mežiem, lasot vasarās ogas, sēnes, pie vecmāmiņas izbaudot visas lauku privilēģijas, tai skaitā iemīlētos rukšus un govis, aizraujošās siena vākšanas talkas ar oglēs ceptiem kartupeļiem lauka vidū… Eh, kā Kate teiktu “bibu bibu bibu” (gribu gribu gribu)!!!  Esmu ar laukiem uzaugusi un man tā visa ļoti pietrūkst. Un tagad, kad ir Kate, ļoti vēlos viņā ieaudzināt mīlestību pret dabu, vismaz dot viņai iespēju dabu sajust un novērtēt to citādo, kas ir šeit ikdienā līdzās uz ielas starp mašīnu skaņām un kas ir tur savdabīgajā mierā.

Pavisam nesen arī es oficiāli tiku pie tiesībām, par to atkal cits stāsts. Un, protams, man pie pirmajām pavasara dvesmām ilgi nav jādomā, kā pavadīt brīvdienas visiem kopā –vairāk svaigā gaisā. Pagalmā, dažu metru attālumā no dzelzceļa tas īsti nesanāk, tad nu mudinājums aizbraukt uz mežu, lai izstaidzinātu suni, tiek akceptēts no visām pusēm, un SoLEdKa dodas uz netālo mežu Salaspils apkaimē. Garāks ceļa posms mums ar Ledu atkrīt, jo viņa slikti panes braukšanu mašīnā.

Kas to būtu domājis, ka tā mums tagad ir kļuvusi par iknedēļas tradīciju, kad visi ar lielāko prieku klaigājam “brauksim uz mežu!”. Arī Ledus, ja no sākuma nevarējām viņu pierunāt ielēkt mašīnā, tad tagad pati cenšas iekāpt un pacietīgi gaida, kad bagāžnieks atvērsies un varēs izskrieties brīvībā!

Varbūt kādam rastos jautājums, ko gan mežā var sadarīt, turklāt pavasarī, kamēr nav ne ogas, ne sēnes, ko lasīt, un vēl ar bērnu. Mums tā vienkārši ir laba atpūta, kopā būšanas laiks un izklaide apvienota kopā ar labu darbiņu, ļaujot Ledum izskrieties. Katei (2 g. 4 mēn.) mežs ir jauna pieredze! Ieklausāmies putnu skaņās, vai gadījumā nevar sadzirdēt dzeni, kas Katei ir aktuāls putns pateicoties Olimpiādes reklāmai, smiltīs taisām pēdu nospiedumus, stāstām un rādām, kā izaugs mellenes, brūklenes, kas Katei tik ļoti garšo.  Vienā reizē paņēmām līdzi spainīti ar lāpstiņu un Katei nodarbošanās garantēta. Un vēl visādi jauni atklājumi, pētījumi par visu, ko tik mežā var atrast.

Brienot pa meža brikšņiem, uzgājām kolosālu vietu ar daudz jaunajām priedītēm, kā reiz tas, lai taptu priežu skuju sīrups un priežu pumpuru sīrups. Kamēr es ievācu skujas un pumpurus, ik pa laikam dzirdēju Edgara smieklus Kates un Leduča kompānijā. Tātad visiem laba oma garantēta. :)

 

12 Apr

Kas tur būt?

Kas tur būt? – šāds jautājums mūsmājās dzirdams gana bieži. Un tas man lika aizdomāties par to, kas visiem šķiet jau zināms – cik zibenīgi ātri bērns uztver mūsu sacīto, to piefiksē un kādā brīdī izsper ārā un mums tik atliek nobrīnīties, kur viņa ko tādu ir dzirdējusi. Vairākas dienas prātojām, kāpēc viņa, lasot grāmatas, ar roku kādu bildi noslēpj un smaidīga prasa “kas tur būt?” un nevis “kas tur ir?” (jo tā arī viņa prata jautāt).

Un tad man viendien atmiņa atgriezās… pati jau vien esmu novirzījusi Kati uz šādu jautājumu, vienīgi viņa to ir nedaudz saīsinājusi. Esmu jautājusi “Kas tur varētu būt?”. Meitai šī jautājuma forma tik ļoti iespiedusies atmiņā, ka nekādīgi nevaram vairs iemācīt jautāt pareizi, kā viņa reiz prata. Vārdiņu “varētu” no teikuma izsvītro. :)

Ieklausoties Kates ikdienas runā, arvien biežāk sadzirdu viņā sevi, savu leksiku, intonāciju, ieraugu savus sejas vaibstus un šķobīšanos. Ne velti teiciens, ka bērns ir mūsu spogulis. Runā viņa vienā laidā, čivina pa māju nemitīgi, ar interesi paklausīties sevi un vīru no malas. Visvairāk tas izpaužas dialogos ar Ledu, kad ārā nāk tādi brīnumi…. :) Gan uzdod jautājumus sunim, gan dod komandas, gan pamāca. Trīs populārākie piemēri:

“Bibi ēst Deda, ko?” – (Ledu, gribi ēst?)

“Neaizi supumu Deda!” – savilkusi pieri, dusmīgu intonāciju (Ledu, nelaizi pušumu!)

“Deda nāc!” – lūdzošā formā aicina Ledu iet uz priekšu, kaut abas ir vienādas – apstājas pie katra staba. :)

Par Kates un Leduča īpašo mīlestību taps atsevišķs stāsts, nez kas tur būt…

11 Apr

Lillā periods

Kad Kate vēl dzīvojās puncī un man bija aizdoma, ka SoLEd kompānijai pievienosies meitenīte, Edgaram skandināju, ka mums nekas nebūs rozā! Tieši pretēji, mēs esam zilās krāsas mīļotāji un mūsu ģimenē gribējām lauzt stereotipu par rozā krāsu meitenēm. Mums ir palaimējies, ka Kate ir uzaugusi citu radu bērnu drēbēs, paši maz pirkuši. Un bijām laimīgi par puisīšu drēbītēm, jo tājās par laimi neiepin rozā krāsu. Joprojām cenšamies izvairīties no rozā. Sarkanu jā, violetu jā, blāvi rozīgs jā, bet ne izteikti spilgts rozā (ir viens rozā tonis, kas dominē visos meiteņu plauktos). Protams, nemetam ārā, ja kāds kaut ko nopērk labu gribēdams, tomēr paši nenotērpjam meitu visu rozā princeštērpā. Izvēloties kādu apģērbu, rozā tiek nostumts malā uzreiz, priekšroku dodot sarkanam, zaļam, lillā, violets, zils u.c. Esam gan brīdināti, ka agri vai vēlu visām meitenēm pienākot “rozā periods”, kad gan apģērbs, gan mantas, gan citas lietiņas VAJAG TIKAI ROZĀ! Jācer, ka līdz tam laikam mana sirds uz konkrēto visbiežāk pārdoto rozā toni būs nedaudz atmaigusi.

Šobrīd (Katei 2 g. 4. mēn.) mēs ar prieku izbaudām lillā periodu, kad viņas omu uzlabo jebkas, kas ir lillā. Arī veikalā viņa vispirms pamana lillā produktus, apģērbus un jebkurš ģērbšanās niķis tiek aizbiedēts, pieminot to, ka vilksim lillā krekliņu. Tad ir acīs mirdzums, un rokas pašas stgiepjas ātrāk saģērbties. Ja vakarā ejot gulēt Kate saka “Kate lillā nevilks nost”, tad jāpiemin, ka lillā krekliņš viņu rītdien atkal gaidīs un būs priecīgs, kad Kate to uzvilks. Tad seko draudzīgas atvadas vienam no otra, un vecāki tik nosmaida par savu lillā mīļotāju. Nez kāda būs nākošā top krāsa…?

↑